Fundamentālists
Pārfrāzējot kādu teicienu par daudzām laimītēm varētu teikt – nav tādas vienas patiesības, ir daudz mazu patiesībiņu. Šo teicienu gribētu attiecināt uz pavisam nesen JRT noskatīto kamerizrādi „Fundamentālists”.
Pārfrāzējot kādu teicienu par daudzām laimītēm varētu teikt – nav tādas vienas patiesības, ir daudz mazu patiesībiņu. Šo teicienu gribētu attiecināt uz pavisam nesen JRT noskatīto kamerizrādi „Fundamentālists”.
Sižets īsumā:
Izrāde ir par diviem cilvēkiem – kādu mācītāju, vārdā Markus, kurš gadu desmitiem kalpojis draudzē un savos prātojumos un dzīves pārbaudījumos nonācis līdz pārdomām par fundamentālo reliģiju. Kristīgo reliģiju. Un vienkāršu meiteni, Heidi, kura visu savu mūžu meklējusi kaut ko lielu un sakramentālu. Un to arī atrada fundamentālajā reliģijā. Šo divu cilvēku ceļš pirmo reizi krustojās kādā nometnē, kur Markus bija mācītājs, bet Heidi palīdze. Heidi nebija vis vienkārša meitene. Viņa bija aktīva, dzīvespriecīga, bet tanī pašā laikā kautrīga un apjukusi. Šo abu cilvēku ceļi izšķīrās drīz pēc tam, ka tanī pašā nometnē abi nonāca līdz tuvības brīdim, kas liecināja par abu nepārprotamu satuvināšanos. Heidi tas bija spēcīgs satricinājums un viņa izlēma bēgt. Bēgt fiziski, bet ne garīgi.
Pēc desmit gadiem Heidi atgriezās un kā var nojaust viņi visu šo laiku domājuši viens par otru. Tiesa gan, tā jau bija cita Heidi – tāda, kura līdz vīlītēm bija izmirkusi fundamentālismā un par savu dzīves mērķi uzskatīja glābt no pazušanas savu seno paziņu – mācītāju, Markusu.
Heidi zināšanas un izpratne par reliģiju bija vairāk emocionālas. Drīzāk kalpoja kā ielāps tukšumam, ko viņa nemitīgi vēlējusies aizpildīt. Un atrada. Tiesa gan pseido ielāpu, kurš pēc vairākiem mīlestībā un eiforijā pavadītiem gadiem sāka izdilt un meitene atkal tuvojas kārtējam identitātes meklējumam.
Tā nu viņa uzmeklēja Markusu. Arī Markus pa šiem gadiem bija audzis savās pārdomās par reliģiskām lietām un aktīvi prātoja par baznīcas transformēšanu, noliedzot fundamentālismu kā vienīgo baznīcas pastāvēšanas stūrakmeni. Bet to Heidi nevarēja zināt, un tā vietā, lai saņemtu uzmundrinājumu un balstu jau tā ieplīsušajā pārliecībā par Bībeles vēstures patiesumu, viņa saņēma vēl lielāku sadragājumu.
Brīdī, kad Markus saņēmās pateikt, ka mīl Heidi un Heidi bija gatava visādā ziņā atdoties, saprata arī to, ka viņa vairs īsti nezina ne ko vēlas, ne kam tic un uz kurieni ved viņas līkumainais dzīves ceļš.
Tā nu Heidi nolēma darīt galu savām ciešanā, taču neveiksmīgi un nokļuva psihiatriskajā slimnīcā. Tā nu viņi atkal satikās un kā teica mācītājs Markus – tikai laimīgas sagadīšanās dēļ viņš ir apmeklētājs un viņa paciente.
Pārdomas:
1. Pavisam vienkārša šīs izrādes (lugas) patiesība ir tanī, ka Heide bija garīgi slima (paranoidālā šizofrēnija), un viņas rīcību var skaidrot ar šīs slimības attīstības gaitu. Un nekādu reliģiju te var nemeklēt, jo reliģijas vietā varēja būt jebkas, sākot ar partijas manifestēšanu līdz labdarībai.
2. Ja iepriekš minēto ignorē paliek vecais labais jautājums par ticību. Jo, ja jau Bībeles vēsturisko patiesumu var apšaubīt, tad kam īsti lai tic. Varbūt Kristus nemaz nebija krustā sists un viss tas ir izdomāts? Kāda tad ir baznīcas loma?
Bez šaubām, ticēt kaut kam konkrētam (vai ne pārāk konkrētam) ir daudz vienkāršāk nekā ticēt nekam. Un pavisam vienkārši ir ticēt kaut kam sliktam, piemēram, ellei. Par pēdējo – tiesa gan, cik nu tur ticēt...
Šīs izrādes sakarā daudzi jo daudzi ir cepušies par to, ka reliģiju liek vienā maisā ar ticību. Tā ir. Jāteic, ir grūti noticēt, ka šie cilvēki ir tik ļoti brīvi no visa, ka priekšmetu un parādību asociācijas tiem kļuvušas svešas. Bet reliģija – nē, tas redz, ir slikti un nepareizi.
3. Radikāls viedoklis – ko ticība (reliģija, apsēstība u. tml.) var nodarīt ar cilvēka psihi. Pareizi – neko! Tiesa gan, kamēr tā ir cilvēka brīva izvēle. Un kurš var aizliegt cilvēkam būt laimīgam? Vismaz uz mirkli... Un jūs domājat, ka šie cilvēki būtu laimīgāki, ja viņiem šo ticību atņemtu? Dzīvot realitātē... tas ir kur? Internetā? Urbānā vidē, kur bērni līdz zināmam vecuma uzskata, ka kartupeļi aug RIMI plauktos. Un tā ir jūsu piedāvātā realitāte?
P.S. Neticēt patiesībai, nozīmētu nonākt pretrunā pašam ar sevi. Ticēt nozīmē domāt, ka kaut kas ir patiess. Teikt, ka patiesības nav, ir diezgan muļķīgi, jo pats apgalvojums "patiesības nav" jau ir patiesība.
komentāri