Pārdomas par ... kapiem

Šajās brīvdienās pēc gariem laikiem iznāca aizbraukt uz laukiem, apciemot vecākus un radiniekus. Parasti šāds brauciens ietver sevī arī aizgājēju, t.i., mirušo tuvinieku kapu kopiņu apciemošanu. Latviešiem un it īpaši latgaliešiem kapu kultūra ir vairākās paaudzēs izkopta, sākot ar kapusvētkiem, kas tradicionāli tiek rīkoti katru vasaru, beidzot ar kapu kopiņu un to apkārtnes sakārtošanu, apzaļumošanu un visādi citādi izdaiļošanu.

Šoreiz negribētu iedziļināties bēru rituālos, dažādu tautu ierašās, dažādās reliģijās pieņemtajās normās vai personiskajā pieredzē. Katrs no mums ir mūžībā pavadījis kādu no tuviniekiem, piekrītiet, tā tēma un atmiņas nav no tām patīkamākajām. Taču, kopjot kapus šajās brīvdienās, un paskatoties it kā no malas, manī radās virkne pārdomu par kapu institūciju.

Pastaigāties pa kapiem (neatkarīgi no piederības un veida – katoļu, pareizticīgo, brāļu u.tml.) saulainā dienas laikā liekas pat interesanti. Jo lasot uzrakstus, gadu skaitļus, novēlējumus un pētot fotogrāfijas, pieminekļu un krustu formas, šķiet staigā pa atvērtu vēstures grāmatu un zināmu personu datu bāzi. Turklāt te parasti valda apbrīnojams miers un veicinoša gaisotne dažādām filozofiskām pārdomām. Citādi ir mijkrēšļa un nakts stundās, kad katrs pie pilna prāta esošs cilvēks mēģina kapiem mest ar līkumu un nu noteikti neizvēlēties to par vietu pastaigām. Apziņa velk ārā baisas ainas, ieaudzinātus priekšstatus un neapzinātas bailes no kaut kā neizskaidrojama.

Lai nu kā, atgriezīsimies pie kapu institūcijas – kāpēc tā radās un kāpēc tā cilvēkiem, sabiedrībai nepieciešama?

Uz otru jautājumu atbildēt pat ir vieglāk, jo tas saistīts ar emocionālo pieķeršanos otram cilvēkam un nevēlēšanos no viņa šķirties pat tad, kad viņa jau reāli vairs nav. Taču šī pārlieku lielā uzmanības pievēršana - kā izskatās kapu kopiņa, no cik dārga un vērtīga akmens veidots piemineklis, cik kārtīgi saaudzis zāliens un vai katru nedēļu ir nomainīti svaigi ziedi - , manuprāt, nav domāta nemaz mīlestībai uz aizgājēju vai dārgām atmiņām. To darām tikai paši priekš sevis, pat zināmu egoistisku un vainas sajūtas motīvu vadīti. Ja kādreiz līdz ar citiem nosodīju tos nepateicīgos, kas pēc bērēm pamet piederīgo kapus un vairākus gadus neliekas ne zinis, tad tagad aizdomājos – varbūt tā arī pareizi, veltīt visu savu uzmanību un mīlestību dzīvajiem, bet nevis mirušajiem. Jo tad, kad steigā slauki, grāb gružus vai ravē zāli apkārt kopiņai, kārto ziedus vāzē, novērtē, kā izskatās, nemaz nedomā par to cilvēku apakšā. Atmiņas atgriežas skumju brīžos vai jautrās kompānijās, kad atceries kādu smieklīgu izteicienu, ko mantoji no, piemēram, tēva. Sapnī satiec un uzskati to par labu vai sliktu zīmi. Vai aizgājējs ir mazāk vērtīgs, ja viņu atceras darbos, frāzēs vai situācijās, bet ne veido un izpušķo viņa kapa vietu? Vai mani aizmirsīs, ja nebūs kapa? Varbūt tās ir bailes būt aizmirstam, ja mēs vēlamies, ka pēc nāves mūs apglabā kapos svinīgā bēru ceremonijā? Vai mani nevarētu atcerēties, piemēram, rimtos brīžos aizbraucot pie jūras vārtiem un apsēžoties uz akmens vai pastaigājoties pa molu?

Kapi – zemes teritorija, kas paredzēta aizgājēju līķu vai pelnu apbedīšanai. Arī populārākais apbedīšanas veids, ko piekopj visā pasaulē. Kapu rašanos būtībā noteica trīs aspekti: 1) dažādu epidēmiju plosīšanās vai arī masu slepkavības karadarbības rezultātā; 2) lielāku un mazāku apdzīvotu vietu (pilsētu, ciemu) rašanās; 3) apbedīšanas likumi.

Ja pirmie divi aspekti un dabiskas atlases un izdzīvošanas noteikti, tad pēdējais ir dažādu valdību un reliģiju ieviest. Turklāt līķu aprakšana zārkā vai ietinot līķautā notikusi un notiek galvenokārt kristietības ietekmē, kas pārņēmusi Eiropu pilnībā. Agrāk senajā Grieķijā un pēc tam Romas impērijā, kā arī ķeltu un ģermāņu ciltīs bija ierasta rituāla aizgājēja ķermeņa sadedzināšana. Ar kristietības ienākšanu šāda rīcība tiek vērtēta kā pagānisms. Tāpat arī baznīca ieviesusi stingru vērtēšanu tam, kā cilvēks aizgājis viņsaulē. Pašnāvniekus jau nebūs kapos glabāt, un mājiniekiem papildus zaudējumu sāpēm vēl jāpārdzīvo sabiedrības nosodījums un kaunināšana.

Praksē ir bijuši gadījumi, kad aizgājēji tikuši apglabāti turpat mājas tuvumā, dārzā vai mežiņā. Kas varētu to liegt, ja tā ir privātā zeme un es pats izvēlos, kādiem mērķiem to izmantot? Interesanti, vai uz to arī attiecas kāds likums? (juristi, help!) Vēl viens jautājums - ja izveidots kaps, tad pieredze rāda agri vai vēlu, tas tiek uzrakts un tik un tā aizgājēja miers traucēts - neskaitāmi arheoloģiskie izrakumi, ekshumācija ekspertīzes veikšanai, būvniecības darbi, necieņa pret nāciju(Rīgas Lielo kapu pieredze).

Tad pārskatot visu iepriekš minēto, kāda motivācija (ja sanāk iespēja izvēlēties)man būt guldītai publiskajos kapos, nevis apraktai kaut kur citur vai tikt sadedzinātai pēc nāves, pelnus izkaisot vējā?