Šobrīd britu zemes gabaliņš, kas savieno Vidusjūru ar Atlantijas okeānu, taču šķiet ar gana neatkarīgu dzīves ritmu, savu karogu un Lielbritānijai neierasto transporta kustību pa labo ceļa pusi. Jau kopš seniem laikiem gana iekārojams zemes pleķītis, jo pat mūsdienās Spānija nebeidz cerēt atgūt to savā īpašumā.
Divas vietas, kas nu gan ir jāredz, ja reiz esat nonākuši Seviljā ir Alkazara pils ar krāšņo dārzu, mauru (viduslaiku musulmaņu) rakstainajām flīzēm un zeltītajiem rotājumiem, kā arī vecais čigānu rajons Triana uz pussalas pilsētas centrālajā daļā. Laikam tieši šis kultūru sakausējums mani vienmēr ir vilinājis, domājot par Andalūziju.
Ja piemin tādu folklorizējušos teicienu “Redzēt Parīzi un tad mirt”, tad padzīvot kaut pāris dienas Andalūzijā un pabūt Feria de Abril man ir no tās pašas sērijas, tikai uz viņsauli es nesteidzos, man tepat gana labi klājas. Krāšņums, ar kuru mūs sagaidīja Sevilja - Andalūzijas galvaspilsēta, nelika par sevi vilties.
Šoreiz stāsts nebūs par ceļojumu, bet gan stāsts par stāstu par ceļojumu. Pagājušās ceturtdienas vakarā pabijām restorānā Annas Dārzs uz tikšanos ar diviem jauniešiem, kuri 8 mēnešu laikā veica ap 5500 km garu pārgājienu no Polijas pilsētas Ustka līdz Portugāles Lisabonai.
Kamēr šodien dažs labs Pārdaugavā plosījās, vicinot kaimiņvalsts simboliku un Georga lentītes, tikmēr Kalnciema kvartālā skanēja ugunīgie spānijas ritmi un āra skatuvi skandināja flamenko dejotāju ritmiskie piesitieni. Lūk, daži foto mirkļi un video no Spānijas dienas pasākuma.
No 30.marta līdz 30.aprīlim Spāņu kultūras centrā Seneca (Elizabetes ielā 18, 3.stāvā) būs skatāma Alises Mediņas gleznu izstāde „Andalūzijas saule”. Apmeklētāji tiek aicināti skatīt mākslinieces acīm divas no skaistākajām Andalūzijas pilsētām – Granādu un Seviļju. Košas krāsas, izsmalcinātā Andalūzijas arhitektūra, noslēpumainie iekšpagalmi, karstasinīgas sievietes, zirgu pajūgi – to visu un vēl daudz ko citu māksliniece A.Mediņa ir centusies atspoguļot savās gleznās. Lielākā daļa gleznu ir tapušas autentiskā vidē Andalūzijā, iejūkot pūlī starp spāņiem, uzmanīgi vērojot apkārt notiekošo un tverot sajūtas.
Katru gadu aprīļa mēnesī Anadlūzijas galvaspilsētā Seviljā Spānijā notiek pavasara svētki jeb Feria de abril de Sevilla. Tie parasti sākas 2 nedēļas pēc Semana Santa svētku procesijas, kas raksturīga Lieldienās visās katoļticīgajās valstīs Eiropā, ieskaitot Latviju. Svētki turpinās veselu nedēļu pilni ar dzīvesprieku, mūziku, dejām, našķiem, priekšnesumiem, svētku gājienu un gadatirgu.
Uzrunāja vakar noskatītā Emilio Estevez mākslas filma „The Way” (2010), kuras pamatā ir stāsts par vīrietis, kurš zaudējis dēlu un viņa vietā veic svētceļojumu pa Santjago ceļu no Francijas uz Spānijas ZR pilsētu Santiago de compostela, kur atdusas Sv. Jēkaba pīšļi. Santjago ceļš ir vairāk nekā 800km garš, veicams kājām, un tas ir katra cilvēka individuāls izziņas vai piedošanas vai veltījuma ceļš.
Vakar,17.aprīlī, Rīgas Kongresu nama zāle tika pieskandināta skanīgiem spāņu ritmiem. Enerģija strāvoja no katras dejotāju kustības, flamenko mūzikas un dziedājuma izpildītājiem. Spēcīga vitalitātes šalts apņēma visus klausītājus, kas ar katru priekšnesumu ar aplausiem un sajūsmas izsaucieniem aizvien dzīvāk sekoja līdzi uz skatuves notiekošajam.
Gribu padalīties ar pozitīvu pieredzi flamenko deju svārku pasūtīšanā no Spānijas. Rezultātā ietaupīju gan laiku, gan līdzekļus un mēneša laikā saņēmu kāroto mantu. Š.g. 9.februārī www.flamencista.com mājas lapā pasūtīju deju svārkus un 10.martā saņēmu paziņojumu no Latvijas Pasta, ka jāiet pakaļ sūtījumam.