Santjago ceļš

Uzrunāja vakar noskatītā Emilio Estevez mākslas filma „The Way” (2010) (nejauciet ar „The Road” 2009, kas latviešu valodā arī tiek tulkota kā „Ceļš”), kuras pamatā ir stāsts par vīrietis, kurš zaudējis dēlu un viņa vietā veic svētceļojumu pa Santjago ceļu no Francijas uz Spānijas ZR pilsētu Santiago de compostela, kur atdusas Sv. Jēkaba pīšļi. Santjago ceļš ir vairāk nekā 800km garš (salīdzinājumam attālums Rīga-Maskava 920 km, Rīga-Berlīne 980km), veicams kājām, un tas ir katra cilvēka individuāls izziņas vai piedošanas vai veltījuma ceļš.

Savādi, ka pirmo reizi par šo ceļu uzzināju, lasot Paulu Koelju „Burvja piezīmes”, kur grāmatas galvenais varonis veica pārgājienu, bet kā kaut ko dziļas jēgas pilnu sajutu tikai tagad.

„Svētā Jēkaba ceļš ir tikai viens no četriem ceļiem. Tas ir Pīķa ceļš, tas var dot spēku, bet ar to nepietiek. [..] Pirmais ir Jeruzalemes ceļš, ko sauc arī par Ercenu ceļu jeb svētā Grāla ceļu, tas dod spēju darīt brīnumus; otrais ir Romas ceļš, ko sauc arī par Kreiču ceļu, tas māca sazināties ar citām pasaulēm. [..] Kāravu ceļš [..] Tas ir slepens ceļš. Ja tu izvēlēsies iet pa to, tev nebūs neviena palīga. Tikai tu pats.” (58.lpp.)

Sagatavošanās procesam un iešanai pa Santjago ceļu mūsdienās ir daudz palīgu, t.i., informācija tīmeklī no gājājiem jeb piligrimiem (Santjago ceļa gājēju nosaukums, arī atslēgvārds, meklējot nakstmājas); Camino de Santiago Forums Facebook-ā; Android mobilā aplikācija; maršruta kartes; foto albūmi no pieturu vietām ceļa garumā (ceļš iezīmēts ar statuetēm, ceļa norādēm, kurus rotā gliemežvāka simbols – piligrimu pazīšanās zīme)u.tml.

Izrādās, kopš pat viduslaikiem piligrimiem ir īpašas pases, kurās tiek iespiesti zīmodziņi katrā apstāšanās vietā. Turklāt filmā parādīts, ka galapunktā pat var iegūt kaut ko līdzīgu sertifikātam, kas apliecina, ka esi veicis Santjago ceļu ar tādu un tādu mērķi (mazliet komercializācijas, bet lai tā būtu).

Viens no ieguvumiem, veicot Santjago ceļu, ir tajā sastaptie svešinieki, katrs ar savu mērķi, dzīves stāstu, pieredzi un skatījumu un pasaules kārtību. Arī šajā filmā galvenais varonis Toms (ārsts no Amerikas) satiek un iegūst trīs patstāvīgus ceļa biedrus, kolorītas personības – nīderlandieti Jūstu, kurš cer ceļojuma laikā tapt tievāks par prieku mīļotajai sieviņai un tuviniekiem, bet kurš ne mirki nevar atteikties no kāsīša, Spānijai raksturīgās vītinātās gaļas, smaržīgā siera un veldzējošā sarkanvīna; īru rakstnieku Džeku, kura galvenais mērķis ir sastādīt sarakstu ar satiktajiem svētceļniekiem un to ceļojuma iemesliem un rezultātā sarakstīt grāmatu; Sāru, kas arī zaudējusi bērnu un iet savu sāpju ceļu.

Toms iziet šo ceļu, katrā pieturas vietā atstājot sauju ar kremētā dēla pelniem. Galvenais varonis Spānijas čigāna mudināts dodas vēl dažus km tālāk, līdz okeānam, lai pelnus izkaisītu bangojošos un brīvos viļņos, nevis atstātu svētās baznīcas mūros. Manuprāt, tas ir pat loģiskāks ceļa galapunkts, jo patiesāks ir tas svētceļnieks, kurš iet nevis reliģisko, bet personisko motīvu vadīts.

Pārskatot vecās bildes no Spānijas brauciena un Basku zemes, atskārtu, ka paši to nezinot, 2008.gadā esam pabijuši vienā no Santjago ceļa pieturas punktā Burgosā. Filmā pazibēja daži katri arī no La Catedralde Santa María de Burgos.

Lai vai kā, Santjago ceļš ir katram individuāli ejams, cauri svešai zemei, bez noteiktas drošības par pajumti un ēdienu, kad katra naktsmāja vai klāts galds nāk kā Dieva dāvana, ar dziļi intīmiem, personiskiem motīviem, kurus tu nevari reizēm pat atklāt, izstāstīt pašiem tuvākajiem cilvēkiem, bet pienāk brīdis un tu vari ar tiem dalīties ar nejauši sastaptu svešinieku.