Maskava nekad neguļ

Šogad divreiz nācās pabūt Maskavā un paskatīties tuvplānā uz ekrānā redzētām bildītēm. Pirms brauciena jāsaka, tā nebija nekāda lielā sajūsma, vairāk neziņa un bruņošanās ar neuzticību pret visu, ko tur varētu redzēt un kas varētu notikt. Vecākiem cilvēkiem stāstot, jutu zināmu lepnumu, tas taču baigais notikums – mana meita, man vedekla, mana kaimiņiene, mana paziņa brauc uz pašu Maskavu! Jaunākiem cilvēkiem - tālu jālido, kā ar naudām, atved matrjošku (15), uzmanies, tur jau pie viņiem baigais bardaks un cilvēktiesību pārkāpumi uz katra stūra. Man izjūtas bija dalītas.

Lūk, dažas labi atpazīstamās bildītes un daži subjektīvie vērojumi.

Sāksim ar to, ka Sarkanais laukums - Красная площадь (4) nemaz nav sarkans un nemaz nav tik liels kā liek nojaust translācijas no slavenajām uzvaras parādēm. Tas izlikts ar pelēku bruģi un izstiepts. To no visām pusēm ieskauj vēsturiskas būves – Покровский собор (1), Средние торговые ряды, ГУМа (3) ēka, Собор Казанской иконы Божьей Матери (2), Воскресенские ворота (5), Исторический музей (6).

(1)                                                                                                       (2)

(3)                                                                                                             (4)

(5)                                                                          (6)

Protams, slavenā un no 17.gadsimta saglabājusies sarkano ķieģeļu Kremļa siena ar atpazīstamāko torni - Спасская башня (7) – kurā redzams pulkstenis. Tie šī pulksteņa laika rādītājiem, elpu aizturot, katru Jauno gadu sagaidot, sekoja visa plašā Padomju Savienība.

(7)                                                                                             (8)

Pie Ļeņina mauzoleja (8) vairs nav nekādas rindas, lai apskatītu dižā vadoņa mūmificējumu. Bet citādi laukums pilns ar daudznacionālajiem tūristiem. Laukums runā daudzās ausij atpazīstamās un neatpazīstamās valodās. Ļaudis fotografējas, komercija plaukst un zeļ – tirgojot dažādus suvenīrus (ārpus laukuma), skaļrunī aicinot apmeklēt vēstures muzeju un sabor, dodot iespēju nofotografēties gandrīz ar autentisku Staļinu, Ļeņinu, Putinu. Pēdējos ļoti veiksmīgi atveido pārģērbušies, nogrimēti aktieri, kas rūpīgi piestrādājuši pie vadoņu žestiem, gaitas un runas veida.

Interesantākais tas, ka rajonu, uz kuru no metro stacijas Gagarina (10) devos apskatīt Sarkano laukumu, sauc Kitaj gorod (9). Kāpēc tāds nosaukums, man nav vēl iznācis noskaidrot. Starp citu, metro visērtākais veids, kā ātri un taupot līdzekļus pārvietoties pa pilsētu. Maskavā metro darbojas kopš 1935.gada un nodrošina lielu un plašu cilvēku kustību pilsētas pazemē. Metro taloniņus var iegādāties katrā metro stacijā gan vienai, gan vairākām braukšanas reizēm. Piemēram, biļete turp un atpakaļ izmaksā 38RUR. Braukšanas reize skaitās - pārvietošanās ar metropolitēnu no vienas stacijas līdz otrai, vai ar pārsēšanos, bet neizejot virszemē. Orientēšanās pa karti un metro stacijām tiešām pārskatāma, viegli aptverama. Vienīgi izkāpjot virszemē īsti neredzi nevienu nosaukumu, kur īsti atrodies.

(9)                                                                                 (10)

Blakus Sarkanajam laukumam, izejot cauri vārtiem var nokļūt Мане́жная площадь. Šeit arī savdabīgs, plašs, vairāku stāvu pazemes iepirkuma centrs. Attēlos laukums no dažādiem skatpunktiem – strūklaka (11) parka Aleksandra parka apmeklētajiem, no apakšas kupols (12) iepirkuma centra apmeklētājiem.

(11)                                                                                     (12)

Par kārtību pilsētā rūpējas uzkrītoši daudz milicijas pārstāvju, kuru skatienam nepaslīd garām neviens aizdomīgais tipāžs un pat apjukušais tūrists. Ceļu milicijas daudz arī uz Maskavas ielām, taču tas neattur lielāko daļu autobraucēju pārkāpt noteikumus (ja tādi ir), pārkārtoties pa daudzajām joslām, nebrīdinot pārējos par veikto manevru, izspraucoties starp divām braucošajām automašīnām utt. Taksistam mans jautājums par ātruma ierobežojumiem pilsētā izraisīja tikai smieklus (spidometrs tobrīd rādīja ap 110 km/h).

Ak jā, ielas platas un ne tik viegli pārejamas. Ja pa 6 joslu ielu vienā virzienā 24 stundas diennaktī joņu braucamrīki, tad tas neatstāj iespējas šķērsot ielu, neizmantojot pazemes pārejas. Pēdējās atrodas pāris kvartālus viena no otras. Man kā augstpapēžu apavu piekritējai kājas dienas beigās bija pamatīgi nogurušas.

Otra vieta,kas saistās ar priekšstatu par Maskavu – Старый Арбат (13). Iela, kas man vienmēr asociējusies ar ielu māksliniekiem, mūziķiem. Pastaigājot atklāju daudzās suvenīru bodes (15), ātrās ēstuves, Puškina māju un pieminekli (16), reklāmas par dažādiem izklaides un kultūras pasākumiem.

(13)                                                                                (14)

(15)                                                                                          (16)

Parasti pilsētu krāšņie un vēsturisko liecību bagātie pilsētu centri ir tikai neliels procents no visa priekšstata,
kas var veidoties par konkrēto vietu. Diemžēl nebija laika un iespēju iepazīt Maskavu tuvāk. Daži kadri no pilsētas ārpus centra – Maskavas valsts universitātes ēka (17), Gagarina rajona dzīvojamais masīvs (18).

(17)                                                                           (18)

Vērtības, kas palikušas nemainīgas – sarkanās neļķes pie mūžīgās uguns, arī baltie golfiņi, lielās bantes, sarkanas lentas ar zelta burtiem skolu absoltentiem.

(19)                                                                       (20)

Blakus padomju simbolikai ļoti organiski sadzīvo jaunā Krievijas simbolika – karogs un ģerbonis kā liela gaismas reklāma uz nama.

(21)

Pilsēta milzīga – ap 13,5 miljoniem iedzīvotāju. Tā rupji rēķinot, tas sanāk uz pusi vairāk nekā visās trijās Baltijas valstīs kopā ņemot. Kustība notiek dienu un nakti. Melodijas, kuru izdzirdēju braucot kādā taksometrā un kura mani pavadīja pārrodoties no Maskavas Rīgā - DJ Smash - Moscow never sleeps - manuprāt, ļoti labi atspoguļo pilsētas ritmu.

Der pabūt Maskavā, lai kaut vai apjaustu tās lielumu, nepārskatāmību, bagātību ar vēsturiskajām liecībām, pārbaudītu dažus iesakņojušos priekšstatus. Maskavu uztvēru arī kā lielu informācijas koncentrēšanās vietu – interesantu teoriju, atklājumu, faktu iegūšanas vietu, arī lielu darījumu vietu.

Cilvēki uz ielām nesmaida. Apkalpojošais personāls drūms un ar iebraucējiem īpaši ne pārāk runīgs. Cenas augstas (taču rīdziniekus neizbrīnī), daudz luksus veikalu centrā, kur īpaši tūristi nav vēlami. Džipi un citas glaunas mašīnas neuzskata par vajadzību piebremzēt gājēju priekšā, kas šķērso ielu krustojumos. Aizdomība no milicijas puses pret katru citādi ģērbto, runājošo. Reizēm tīri fiziski trūkst gaisa (laikam piesārņojums), vai arī nepatīkams caurvējš pazemē.