Venēcija
Taisnība ir – Venēciju var vai nu iemīlēt, vai nepieņemt nemaz. Ar mani laikam notika tas pirmais ...
Ceļojuma dienasgrāmata
Zināji, ka Venēcijai ir zivs forma? Pilsēta – sala, kuru ieskauj Adrijas jūras ūdeņi un daudzas mazas saliņas, kā arī mākslīgi radīts aizsargvalnis, kas pasargā no viļņu postījumiem. Kaut gan mūsdienās Venēciju ar Itāliju savieno garš tilts, mēs gleznaināko Venēcijas krastu devāmies apskatīt ar kuģi „Barracuda”. Kuģis peldēja pa Canale Della Giudecca un skatam pavērās Sv. Marka laukums – ievērojamākais un gandrīz vienīgais laukums visā Venēcijā.
Protams uzmanību saistīja greznā dodžu pils, kur kādreiz mitinājās Venēcijas valsts vīri. Jā, jā, agrāk Venēcija bija suverena valsts. Venēcijas simbols ir spārnotais lauva, kas redzams ēku rotājumos. Ģerbonī galvenais dodža nometies ceļos tāda lauvas priekšā, apliecinot to, ka vara pieder tieši venēciešiem, t.i., tautai.
Sv. Marka laukums pārpludināts ar tūristiem un baložiem, kurus pirmie labprāt pabaro ar kukurūzas graudiem. Komercializācija šeit sit augstu vilni, sākot ar neskaitāmajām kafejnīcām, suvenīru bodēm, slavenu brendu veikaliem (GUCCI, ARMANI, LACOSTA u.c.), kukurūzas turziņām baložiem, ko katrs var iegādāties par 1 EURO.
Sv. Marka laukumā spēlē orķestris. Melodiju tikko var dzirdēt cilvēku burzmas kņadas dēļ. Šeit atrodas arī vecākā kafejnīca Eiropā „Florian”.
Kaut gan svelme augusta mēnesī šeit pamatīga, uz laukuma redzamas peļķes. Gide, kas stādās mums priekšā kā venēciete līdz kaula smadzenēm, komentē, ka tas vien nieks esot, jo ziemas mēnešos pa laukumu jābrienot līdz potītēm vai vietām līdz ceļgaliem ūdenī. Uzreiz uzplaiksnī atmiņā daudzos preses izdevumos un TV dzirdētais, ka Venēcija neglābjami slīkst un ka nākamajām paaudzēm varbūt nebūs nemaz iespējams to apmeklēt. Vai tiesa? – Jā, grimstot, katru gadsimtu par 12 cm pilsētas nami paliek zem ūdens, - gide sparīgi sāk apgalvot it kā lepotos ar šo faktu, nevis bēdātos par savas dzimtās pilsētas bojāeju. Pirmajos stāvos vairs neviens nedzīvo, jo ir applūduši. Tos izmanto laivu mītnēm, dažādu mantu glabātuvēm.
Pilsētas kanāli ir Venēcijas ielas ar visām ceļu zīmēm kā pienākas. Vizinoties ar gondolu, pamanīju „ķieģeli”, ahā, acīmredzot te nevar iebraukt. Gondoljieri prasmīgi vada ar vienu airi, burtiski pāris centimetru attālumā no māju sienām un citām, pretī braucošām gondolām. Uz katra pagrieziena viņi skaļi iesaucas pāris reizes, lai brīdinātu pārējos un nenotiktu sadursme. Drošībai pagriezienos izvietoti arī spoguļi.
Gondoljieri esot bagātākie cilvēki Venēcijā. Par gondoljieri nevar kļūt katrs, galvenie priekšnosacījumi – tev jābūt vīrietim, venēcietim un tev jāpieder meistaru gatavota gondola. Katra gondola izmaksājot milzīgu naudu, jo tiek taisīta 27 koku šķirnēm.
Pārvietoties ātri kājām pa Venēciju problemātiski, gan šauro ielu labirintu, gan daudzo tūristu dēļ. Kustība pa ielām notiek tāpat kā vairākums Eiropas pilsētu pa kreiso pusi, taču daudzi iebraucēji nezin vai neievēro šo noteikumu. Dažas ieliņas ir gandrīz viena cilvēka plecu platumā (skat. zemāk attēlu). Starp citu mājām nav numerācijas. Pilnīgi apskaužami, kā pastnieki piegādā korespondenci šajā pilsētā!
Visa dzīve praktiski notiek uz ūdens. Pilsētas dārdzību var pamatot ar to, ka visas preces un produktus ieved ar kuģiem un laivām. Arī apkalpojošie transporti, policija, ātrā palīdzība, taksisti brauc ar motorlaivām. Tā izskatās Venēcijas policijas iecirknis (skat. attēlu zemāk).
Lielākais kanāls, kas šķērso pilsētu, ir Canal Grande (5 m dziļš). Virs tā atrodas slavenais tirgotāju tilts, uz kura koka tirgus bodes darbojas arī šodien.
Starp daudzajiem suvenīriem protams neiztrūkstošās košās maskas un dāmu vēdeklīši. Karnevāla laiks Venēcijā iestājas februārī, kad katrs sevi cienošs venēcietis tērpjas košās drānās un uzliek masku. Masku izvēle grandioza gan izskata, gan modeļu, gan materiālu, gan līdz ar to arī cenu ziņā.
Nākamajā apskates objektā, kas arī veltīts Markam, par 6 EURO gan varēja iekļūt jebkurš gribētājs. Ar modernu liftu pacēlāmies Sv. Marka tornī un aplūkojām Venēciju no augšas.
Bija tieši pilna stunda un atmodās smagais zvans, kas draudīgi šūpojās virs mūsu galvām un dārdējā pāri visai Venēcijai.
Taisnība ir – Venēciju var vai nu iemīlēt, vai nepieņemt nemaz. Ar mani laikam notika tas pirmais. Par stereotipiem - ūdeņi tur nemaz vasarā nesmird un sarunāt labu cenu ar gondoljieri arī var, un maskas tur drīkst uzlaikot, ja sirsnīgi uzsmaidi pārdevējam, un garšīgi papusdienot venēciešu restorānā ….
Iekāpjot kuģītī, mājupceļā, kad saule jau rietēja aiz Venēcijas senatnīgajiem namiem, pārņēma nostaļģija un doma – kādreiz vēl šeit atgriezties un distancējoties no steigas, ļaužu burzmas iepazīt šo pilsētu labāk.
Ceļojums bija lielisks. Paldies INDI ceļojumu birojam (www.indi.lv) un jaukajam grupas vadītājam Vitoldam!
Vēl vairāk no Venēcijas bilžu galerijā:
Protams uzmanību saistīja greznā dodžu pils, kur kādreiz mitinājās Venēcijas valsts vīri. Jā, jā, agrāk Venēcija bija suverena valsts. Venēcijas simbols ir spārnotais lauva, kas redzams ēku rotājumos. Ģerbonī galvenais dodža nometies ceļos tāda lauvas priekšā, apliecinot to, ka vara pieder tieši venēciešiem, t.i., tautai.
 |
 |
Sv. Marka laukums pārpludināts ar tūristiem un baložiem, kurus pirmie labprāt pabaro ar kukurūzas graudiem. Komercializācija šeit sit augstu vilni, sākot ar neskaitāmajām kafejnīcām, suvenīru bodēm, slavenu brendu veikaliem (GUCCI, ARMANI, LACOSTA u.c.), kukurūzas turziņām baložiem, ko katrs var iegādāties par 1 EURO.
 |
 |
Sv. Marka laukumā spēlē orķestris. Melodiju tikko var dzirdēt cilvēku burzmas kņadas dēļ. Šeit atrodas arī vecākā kafejnīca Eiropā „Florian”.
Kaut gan svelme augusta mēnesī šeit pamatīga, uz laukuma redzamas peļķes. Gide, kas stādās mums priekšā kā venēciete līdz kaula smadzenēm, komentē, ka tas vien nieks esot, jo ziemas mēnešos pa laukumu jābrienot līdz potītēm vai vietām līdz ceļgaliem ūdenī. Uzreiz uzplaiksnī atmiņā daudzos preses izdevumos un TV dzirdētais, ka Venēcija neglābjami slīkst un ka nākamajām paaudzēm varbūt nebūs nemaz iespējams to apmeklēt. Vai tiesa? – Jā, grimstot, katru gadsimtu par 12 cm pilsētas nami paliek zem ūdens, - gide sparīgi sāk apgalvot it kā lepotos ar šo faktu, nevis bēdātos par savas dzimtās pilsētas bojāeju. Pirmajos stāvos vairs neviens nedzīvo, jo ir applūduši. Tos izmanto laivu mītnēm, dažādu mantu glabātuvēm.
Pilsētas kanāli ir Venēcijas ielas ar visām ceļu zīmēm kā pienākas. Vizinoties ar gondolu, pamanīju „ķieģeli”, ahā, acīmredzot te nevar iebraukt. Gondoljieri prasmīgi vada ar vienu airi, burtiski pāris centimetru attālumā no māju sienām un citām, pretī braucošām gondolām. Uz katra pagrieziena viņi skaļi iesaucas pāris reizes, lai brīdinātu pārējos un nenotiktu sadursme. Drošībai pagriezienos izvietoti arī spoguļi.
 |
 |
Gondoljieri esot bagātākie cilvēki Venēcijā. Par gondoljieri nevar kļūt katrs, galvenie priekšnosacījumi – tev jābūt vīrietim, venēcietim un tev jāpieder meistaru gatavota gondola. Katra gondola izmaksājot milzīgu naudu, jo tiek taisīta 27 koku šķirnēm.
Pārvietoties ātri kājām pa Venēciju problemātiski, gan šauro ielu labirintu, gan daudzo tūristu dēļ. Kustība pa ielām notiek tāpat kā vairākums Eiropas pilsētu pa kreiso pusi, taču daudzi iebraucēji nezin vai neievēro šo noteikumu. Dažas ieliņas ir gandrīz viena cilvēka plecu platumā (skat. zemāk attēlu). Starp citu mājām nav numerācijas. Pilnīgi apskaužami, kā pastnieki piegādā korespondenci šajā pilsētā!
 |
 |
Visa dzīve praktiski notiek uz ūdens. Pilsētas dārdzību var pamatot ar to, ka visas preces un produktus ieved ar kuģiem un laivām. Arī apkalpojošie transporti, policija, ātrā palīdzība, taksisti brauc ar motorlaivām. Tā izskatās Venēcijas policijas iecirknis (skat. attēlu zemāk).
Lielākais kanāls, kas šķērso pilsētu, ir Canal Grande (5 m dziļš). Virs tā atrodas slavenais tirgotāju tilts, uz kura koka tirgus bodes darbojas arī šodien.
Starp daudzajiem suvenīriem protams neiztrūkstošās košās maskas un dāmu vēdeklīši. Karnevāla laiks Venēcijā iestājas februārī, kad katrs sevi cienošs venēcietis tērpjas košās drānās un uzliek masku. Masku izvēle grandioza gan izskata, gan modeļu, gan materiālu, gan līdz ar to arī cenu ziņā.
 |
 |
Venēcijā vienlīdz strikti visos laikos tika ievērotas gan kristīgās, gan hedoniskās tradīcijas. Venēcieši lepojas gan ar Sv. Marka templi, gan ar slavenākās Venēcijas kurtizānes Veronikas namu. Par pēdējo lepnumu uzņemta lieliska režisora Māršala Herškovica filma (iesaku noskatīties) - BĪSTAMAIS SKAISTUMS jeb HONEST COURTESAN (1997, ASV)
Sv. Marka templī toties sieviete nedrīkst ienākt ar atkailinātiem pleciem un kājām. Tur stingri sargā svētumu – Marka pīšļus, kurus nozaga un Venēcijā ieveda, slēpjot no musulmaņiem, ratos ar cūkgaļu. Celtne tiešām grandioza, zeltītiem griestiem, svēto attēliem un ainām no Bībeles.
Nākamajā apskates objektā, kas arī veltīts Markam, par 6 EURO gan varēja iekļūt jebkurš gribētājs. Ar modernu liftu pacēlāmies Sv. Marka tornī un aplūkojām Venēciju no augšas.
 |
 |
Bija tieši pilna stunda un atmodās smagais zvans, kas draudīgi šūpojās virs mūsu galvām un dārdējā pāri visai Venēcijai.
 |
 |
Taisnība ir – Venēciju var vai nu iemīlēt, vai nepieņemt nemaz. Ar mani laikam notika tas pirmais. Par stereotipiem - ūdeņi tur nemaz vasarā nesmird un sarunāt labu cenu ar gondoljieri arī var, un maskas tur drīkst uzlaikot, ja sirsnīgi uzsmaidi pārdevējam, un garšīgi papusdienot venēciešu restorānā ….
Iekāpjot kuģītī, mājupceļā, kad saule jau rietēja aiz Venēcijas senatnīgajiem namiem, pārņēma nostaļģija un doma – kādreiz vēl šeit atgriezties un distancējoties no steigas, ļaužu burzmas iepazīt šo pilsētu labāk.
Ceļojums bija lielisks. Paldies INDI ceļojumu birojam (www.indi.lv) un jaukajam grupas vadītājam Vitoldam!
Vēl vairāk no Venēcijas bilžu galerijā:
A jūs nakšnojāt arī Venēcijā, vai kautkur citur. Cik lēts/dārgs ir tas pasākums?
Nakšņošana Venēcijā ir ļoti dārgs prieks. Ja domā apmeklēt šo skaisto pilsētu, tad naksmītnes iesaku meklēt Itālijā, tuvākajā pilsētiņā. Mēs nakšņojām Horvātijā Opatijas ** viesnīcā (divvietīgs numuriņš izmaksā 68 EURO diennaktī vasaras sezonā) un no rīta 7:45 devāmies uz Venēciju vispirms ar autobusu, tad ar kuģīti.
Jauki, iinuu, tu aprakstīji arī manu mīļāko pilsētu Venēciju :) Ir labas ziņas, mīļā! Itālijas gudrās galvas ir izstrādājuši kādu appludināšanas plānu, kas liks pazust zem ūdens lielai daļai Venēcijas apkārtnes, toties izglābs šo Itālijas Pērli uz ilgiem, ilgiem laikiem.
Tavs raksts atsauca atmiņā manu ceļojumu uz Venēciju 2000. gada pavasarī. Esmu laimīga, ka ir bijusi iespēja apmeklēt šo pilsētu. Tajā ir kāda nenotverama un mistiska dvesma. Sievišķīgi koķeta. Gondolists ne tikai braši vadīja gondolu, bet arī dziedāja saldskumjas romances un paspēja izbērt skaļas vārdu virtenes, sasveicinoties ar paziņām, kas mums māja no savu dzīvokļu logiem. Pastaigājoties pa šaurajām ieliņām un neskaitāmajiem tiltiem, ar katra satiktā cilvēka smaidu sapratu, ka Venēcijas pulss ir apslēpts no tūristu nebeidzamajām masām, no tirgotāju vilinājumiem. Manī joprojām tas atbalsojas gan kā Venēcijas ūdeņu viļņi, kad tie sitas pret māju sienām, gan kā maskā apslēpts acu skatiens, kas ir mirklīgs, bet tik daudz izsakošs.
Sorīt burvīga dāvana mana e-pasta 26-27 jan 2011 Venecija.No sava mīļotā itāļa:DNespēju vien sagadīt kad lidosu uz italiju
Laimīgā! Apsveicu! Patiešām viena no pilsētām, kas ir jāredz. Interesanti būtu Venēcijā pabūt karnevāla laikā, 2011. gadā tas notiks no 26. februāra līdz 8. martam.
Sorīt burvīga dāvana mana e-pasta 26-27 jan 2011 Venecija.No sava mīļotā itāļa:DNespēju vien sagadīt kad lidosu uz italiju
Laimīgā! Apsveicu! Patiešām viena no pilsētām, kas ir jāredz. Interesanti būtu Venēcijā pabūt karnevāla laikā, 2011. gadā tas notiks no 26. februāra līdz 8. martam.