Horvātija-4
Ceļojuma dienasgrāmata, 3.diena - PULA, ROVINJ. Un tad to vairs nevar aprakstīt vārdiem. Varbūt uzzīmēt, varbūt nofotografēt, bet vispatiesāk vienkārši sajust …
Ceļojuma dienasgrāmata, 3.diena - PULA, ROVINJ
Vietējais gids Lari aizgūtnēm stāsta par Istrijas pussalas skaistumu, daudzajām Horvātijas salām – kopumā 185, no kurām tikai 62 apdzīvotas. Todien varējām pilnībā izbaudīt Dienvidu saules glāstošos starus un tajos zaigojošo tirkizzilo, neparasti dzidro Adrijas jūras ūdeni.
Pirmā apstāšanās vieta Istrijas pussalā, tās lielākā pilsēta PULA. Tā koncentrējas ap pauguru, kurā paceļas aizsargbastions. Taču tas nepiesaista tik daudz pilsētas apmeklētāju uzmanību kā romiešu amfiteātris, kas pēc Lari stāstītā ir vislabāk saglabājies, salīdzinājumā ar Itālijā un Grieķijā esošajiem. Šis amfiteātris tika uzbūvēts jau 1.gs.
Tik tiešām šī elipses veida būve savās sienās cieši ieskauj laukumu ar daudzajiem pakāpieniem. Lieliska vieta dažādu koncertu, izrāžu organizēšanai.
Pagrabā zem amfiteātra tagad ierīkots muzejs, kur apskatāmas neskaitāmas amforas, kā arī rīki olīveļļas spiešanai. Arheoloģiskais muzejs nosaukts „Vīna un olīvu audzēšanas tradīcijas Istrijā senajos laikos”.
Vecpilsēta skaista ar senatnīgajām šaurajām ieliņām, kas vai nu ved augšup paugurā vai tiecas lejā.
Te apskatāmas arī daudzas romiešu laika būves – Sergi triumfa arka, Augusta templis, kā arī ēkas, kas manu uzmanību piesaistīja ar pelēcīgo, it kā neuzkrītošo sienu apmetumu, mazajiem lodziņiem un daudzajiem logo aizvērtņiem.
Nākamā pilsētiņa ROVINJ izpelnījās manu apbrīnu vēl vairāk, jo klāt senatnīgumam, šauro ieliņu rotaļīgumam klāt nāca krāsainība. Tas acīmredzot izveidojies divu kultūru saplūšanas iespaidā horvātu un itāļu. Ne velti, kad pie kādas ielu tirgotājas iegādājos rūpīgi jūras ūdeņu izveidotu, izaijātu gliemežvāku, sadzirdēju ”Grazie Signora”.
Sākotnēji tā bijusi sala, kas laika gaitā pārtapusi par pussalu. Tomēr ROVINJ daļēji saglabājusi savu apļveida formu ar akmeņainajiem krastiem, māju sienām, kas it kā sākas no ūdens virsmas, pauguru, uz kura tā arī atrodas. Pašā augstākajā punktā paceļas Sv. Euphemijas baznīca.
Leģenda par šo svēto vēsta, ka viņa bija dzimusi Kalkenodijā netālu no Konstantinopoles. Euphemija bija kristiete, tika romiešu leģionāru vajāta, sagūstīta un iesviesta saplosīšanai lauvām. Viņa mirusi 16.09.304. un viņas mirstīgās atliekas tika ieguldītas akmens sarkofāgā. Tad notika brīnums, šis smagais sarkofāgs pa ūdens virsmu atceļojis uz Istriju un izskalots krastā Rovinjā 13.07.800. Ļaudis to uztvēruši par Dieva zīmi un uzbūvējuši kalna galā baznīcu, kur novietojuši šo sarkofāgu (skat.fotogrāfijā). Euphemija tagad ir Rovinjas aizbildne. Baznīcas apmeklētāji var apskatīt arī sienas gleznojumus, kur attēloti divi galvenie sižeti – meitenes ar gariem blondiem matiem saplosīšana romiešu arēnā un sarkofāga izskalošana no jūras.
Esmu bijusi vairākās Eiropas baznīcās, kas pārsteidz ar savu greznību, zeltītiem altāriem, sienu gleznojumiem, vitrāžām, bet šī bija apbrīnojama ar savdabīgo gaismu, kas plūda nevis no sānu logiem, bet it kā no griestiem. Sakrālo sajūtu paspilgtināja lieliskā akustika, varenās ērģeļu skaņas. Starp citu ērģeles bija novietotas nevis pretī altārim, virs ieejas, bet aiz vienas no arkām netālu no galvenā altāra.
Zīme, kas bija novietota virs altāra un saistīja uzmanību – zivs, kuras zvīņas sakārtotas acs formā. Kā zināms zivs – Jēzus simbols. Dievišķā acs.
Tobrīd šķita, ka varētu klīst bezgalīgi pa ROVINJ šaurajām ieliņām, jo ik mirkli paveras skatam reālas gleznas – sētas mūri, šaurie lodziņi, kāpnes, gājēju apavu nopulētie baltie ceļa akmeņi. Kā šeit var paiet lietus laikā? Pat tagad kurpju papēži aizdomīgi slīd un nākas pieķerties blakus gājēja rokai.
Viss tik miniatūrs, reizē skarbs un mājīgs, pelēks un krāsains. Un tad saproti, tu esi šīs glezniņas daļa.
Starp mājām nereti pavīd ūdens. Būtībā esam tā ielenkumā un akmens būvju labirintā.
Kurp aizved šīs kāpnes, šī ieliņa? Kas slēpjas aiz koši zaļajiem slēģiem?
Un tad to vairs nevar aprakstīt vārdiem. Varbūt uzzīmēt, varbūt nofotografēt, bet vispatiesāk vienkārši sajust …
Pirmā apstāšanās vieta Istrijas pussalā, tās lielākā pilsēta PULA. Tā koncentrējas ap pauguru, kurā paceļas aizsargbastions. Taču tas nepiesaista tik daudz pilsētas apmeklētāju uzmanību kā romiešu amfiteātris, kas pēc Lari stāstītā ir vislabāk saglabājies, salīdzinājumā ar Itālijā un Grieķijā esošajiem. Šis amfiteātris tika uzbūvēts jau 1.gs.
Tik tiešām šī elipses veida būve savās sienās cieši ieskauj laukumu ar daudzajiem pakāpieniem. Lieliska vieta dažādu koncertu, izrāžu organizēšanai.
Pagrabā zem amfiteātra tagad ierīkots muzejs, kur apskatāmas neskaitāmas amforas, kā arī rīki olīveļļas spiešanai. Arheoloģiskais muzejs nosaukts „Vīna un olīvu audzēšanas tradīcijas Istrijā senajos laikos”.
Vecpilsēta skaista ar senatnīgajām šaurajām ieliņām, kas vai nu ved augšup paugurā vai tiecas lejā.
Nākamā pilsētiņa ROVINJ izpelnījās manu apbrīnu vēl vairāk, jo klāt senatnīgumam, šauro ieliņu rotaļīgumam klāt nāca krāsainība. Tas acīmredzot izveidojies divu kultūru saplūšanas iespaidā horvātu un itāļu. Ne velti, kad pie kādas ielu tirgotājas iegādājos rūpīgi jūras ūdeņu izveidotu, izaijātu gliemežvāku, sadzirdēju ”Grazie Signora”.
Sākotnēji tā bijusi sala, kas laika gaitā pārtapusi par pussalu. Tomēr ROVINJ daļēji saglabājusi savu apļveida formu ar akmeņainajiem krastiem, māju sienām, kas it kā sākas no ūdens virsmas, pauguru, uz kura tā arī atrodas. Pašā augstākajā punktā paceļas Sv. Euphemijas baznīca.
Leģenda par šo svēto vēsta, ka viņa bija dzimusi Kalkenodijā netālu no Konstantinopoles. Euphemija bija kristiete, tika romiešu leģionāru vajāta, sagūstīta un iesviesta saplosīšanai lauvām. Viņa mirusi 16.09.304. un viņas mirstīgās atliekas tika ieguldītas akmens sarkofāgā. Tad notika brīnums, šis smagais sarkofāgs pa ūdens virsmu atceļojis uz Istriju un izskalots krastā Rovinjā 13.07.800. Ļaudis to uztvēruši par Dieva zīmi un uzbūvējuši kalna galā baznīcu, kur novietojuši šo sarkofāgu (skat.fotogrāfijā). Euphemija tagad ir Rovinjas aizbildne. Baznīcas apmeklētāji var apskatīt arī sienas gleznojumus, kur attēloti divi galvenie sižeti – meitenes ar gariem blondiem matiem saplosīšana romiešu arēnā un sarkofāga izskalošana no jūras.
Esmu bijusi vairākās Eiropas baznīcās, kas pārsteidz ar savu greznību, zeltītiem altāriem, sienu gleznojumiem, vitrāžām, bet šī bija apbrīnojama ar savdabīgo gaismu, kas plūda nevis no sānu logiem, bet it kā no griestiem. Sakrālo sajūtu paspilgtināja lieliskā akustika, varenās ērģeļu skaņas. Starp citu ērģeles bija novietotas nevis pretī altārim, virs ieejas, bet aiz vienas no arkām netālu no galvenā altāra.
Zīme, kas bija novietota virs altāra un saistīja uzmanību – zivs, kuras zvīņas sakārtotas acs formā. Kā zināms zivs – Jēzus simbols. Dievišķā acs.
Tobrīd šķita, ka varētu klīst bezgalīgi pa ROVINJ šaurajām ieliņām, jo ik mirkli paveras skatam reālas gleznas – sētas mūri, šaurie lodziņi, kāpnes, gājēju apavu nopulētie baltie ceļa akmeņi. Kā šeit var paiet lietus laikā? Pat tagad kurpju papēži aizdomīgi slīd un nākas pieķerties blakus gājēja rokai.
Starp mājām nereti pavīd ūdens. Būtībā esam tā ielenkumā un akmens būvju labirintā.
Kurp aizved šīs kāpnes, šī ieliņa? Kas slēpjas aiz koši zaļajiem slēģiem?
komentāri