Vijas Vētras meistarklase I-deja mājā

Vakar , 16.jūnija vakarpusē, apmeklēju slavenās indiešu sakrālās dejas meistares Vijas Vētras meistarklasi.  Atšķirībā no vairākuma pasākuma apmeklētājām, kas iepriekš lielākā vai mazākā mērā ir nodarbojušās ar indiešu deju, man tā bija pirmā indiešu deja savā mūžā. Tad kāpēc lai nespert pirmos indiešu dejas soļus tādas izcilas meistares vadībā?!

Īstenībā man vairāk interesēja šīs leģendārās sievietes personība. Viņa, kas savos 92 gados šķērsojusi okeānu, no Amerikas atlidojot uz Rīgu, lai satiktos ar dejotājām Latvijā. Joprojām pietiekami lunkana un žiperīga. Mazliet biju vīlusies, ka parunāšanās bija gaužām maz, bet pusotras stundas garumā tika trenētas dejas kustības, kuras, es kā diletante nojautu, bija pamata kustības indiešu dejai.

Kāju muskuļus sanāca patrenēt labi, kā arī sen nebija tik slapja piere un mugura. Atziņa, ko Vija Vētra akcentēja, mācot mums deju, un kam es pilnīgi piekrītu -

dejojot, kur tiek vērsta roka, tur seko skatiens, bet, kur vērsts skatiens, tur jāseko domai, savukārt, kur ir doma, tur kaut kam labam noteikti ir jānotiek. Un tas nav tikai dejā, visur svarīga mērķtiecība.

Ja nav dejā ielikta dvēsele, tad dejotājs ir marionete vai sudmaliņas (jāsaka, ne pārāk glaimojoša atziņa latviešu tautas dejai). Nemitīga atkārtošana ir vērtīga ķermeņa atmiņas veidošanai. Kad prāts pieviļ un horeogrāfija aizmirstas, tad ķermeņa atmiņa izglābj, ķermenis turpina deju.

Vēl viena atziņa, ko guvu īpaši priekš sevis - ja tiecies ar leģendu, tad negaidi neko pārcilvēcīgu, jo citādi sekos vilšanās (tā ir bijis iepriekš). Leģendas ir tādi paši cilvēki, ar saviem untumiem, vājībām un nepieciešamības pēc atbalsta (arī finansiāla). Leģendas "strādā kamerai, objektīvam", laikam tāpēc viņas savā dzīvē ir sasniegušas popularitāti. To vienkārši jāpieņem un jāmācās.