Atklātā stunda eksotisko deju centrā Alegria

Ceturtdien, 10.augusta vakarā apmeklēju eksotisko deju centra Alegria atklāto stundu, kas notika E.Birznieka Upīša iela 4, Jauno Tehniķu centra zālē. Centra vadītāja Ilze zariņa iepazīstināja ar četriem deju veidiem, kurus var apgūt pie Alegria pasniedzējām, - vēderdejas, indiešu dejas, flamenko un čigānu dejas. Ilustrējot katru no deju stiliem, bija pasniedzēju priekšnesumi.

Neskatoties uz publicēto paziņojumu laikrakstā Diena (kas tieši mani uzrunāja) un informāciju mājas lapā , interesentu, kas gribētu sākt apgūt kādu no dejām, bija samērā maz. Cik varēja noprast, galveno skatītāju publiku veidoja jau esošās dejotājas (diemžēl jāsaka tikai sieviešu dzimtē, jo Latvijā vīrieši uz dejām kūtri), pasniedzējas un plus pāris ziņkārīgo.

Vēderdeja. Pamatā ir senā ēģiptiešu auglības rituālu deja, kas gadu simtu laikā papildināta un modernizēta. Vēderdeja īpaši iesakāma sievietēm – tā tonizē un atbrīvo vēdera muskulatūru, nostiprina reproduktīvo orgānu darbību, uzlabo asinsriti, padara elastīgāku un vingrāku mugurkaulu, aizkavē novecošanās procesu. Pēc sava rakstura sievišķīga, vijīga, eleganta un dzīvespriecīga. Savā ziņā tā ir deja - terapija. Lai sāktu apgūt vēderdejas galvenais ir vēlēšanās sajust un atraisīt sevī sievišķību un vēlēšanos kustēties Austrumu (Ēģiptes, Libānas Marokas, Turcijas) mūzikas vai bungu ritma pavadījumā.

Pasniedzēja Ieva, kas aktīvi dejo jau 4 gadus un pasniedz dejas iesācējiem, arī mazākām meitenēm, nodejoja divas vēderdejas, vienu mierīgāku un plastiskāku, otru - drum solo.

Indiešu deja. “Bharata Natyam” – smalka un sarežģīta Dienvidindijas deju mākslas forma (Tamilnada štats). Pēc leģendas, tās pirmais izpildītājs bija pats dievs Šiva. Viņš iemācīja to savai dievišķai sievai, un viņa nodeva šo mākslu cilvēkiem.

Tā ir ritmiska un dinamiska deja. Viņai pieder kustību dažādība ar akcentu uz lēcieniem, pagriezieniem un ritma sišanu. “Bharata Natyam” sauc par jogas ritmisku pusi. Roku pirksti šajā dejā ir vienmēr stipri nofiksēti “mudra” pozīcijās, kas seko viena aiz otras atkarīgi no deju figūras vai no sižeta. Unikāla roku pozīciju sistēma ir aprakstīta būtiskākajos senajos rakstos, kas veltīti skatuves mākslai, un šī sistēma veido visu deju skolu „alfabētu”. Pamatpozīcijas – līdzsvarotas pozas ar izstieptām rokām, kas piedod dejai linealitāti. “Bharata Natyam” vienlaicīgi pieder spēks un skaistums, lēnums un ātrums, tīri tehniskie elementi un pantomīma. Stils der gan solo, gan grupas izpildījumam.

Indiešu klasiskā deja izmanto ķermeni saskarsmei ar Dievu vai kā instrumentu sevis un pasaules pārveidošanai. Līdz 20.gadsimta sākumam šī deja bija tempļa ceremoniju sastāvdaļa. Dejotāja, viņas guru un viņas mūziķi bija ļoti cienīti un dzīvoja tempļa apgādībā. Pati deja, bez sarežģīto rituālu ceremonijas, tika izpildīta arī citos gadījumos un piemērotā laikā, piemēram, festivālā, kronēšanā, laulībā, dēla piedzimšanā vai nu pārceļoties uz jaunu pilsētu vai māju.

Deju pasniedzējas Janinas demonstrēja gan pašu indiešu deju, gan arī 28 unikālās roku pirkstu pozīcijas, kuras ne tikai var parādīt, bet arī izdziedāt. Skaidroja, cik svarīgs indiešu dejā ir sižets un katra žesta simboliskā nozīme. Izvēloties mācīties indiešu dejas jābūt stiprai motivācijai, jo jāapgūst ne tikai plastika, bet arī vesela filozofija.

 Flamenko. Izcelšanās vieta – Spānijas dienvidu province – Andalūzijas zeme, kur to dejoja čigāni. Tā izveidojās kā no Indijas izceļojošo čigānu, musulmaņu, mauru un spāņu kultūru sintēze. Ritmiski šī deja ir sarežģīta un neierasta. Prasa emocionālo un dvēseles briedumu. Tāpat sākotnēji grūti apgūstami ir kāju un roku kustību savienojumi. Taču tiem, kas kaut reizi redzējuši īstu flamenko un dzirdējis ugunīgo spāņu mūziku, to nevar aizmirst. Šī deja attīsta ritma izjūtu un augsti paceltās rokas taisno muguru. Pēc sava rakstura ritmiska, sarežģīta, lepna, izaicinoša un traģiska.

Jāsaka, ka tā ir tā deja – kuras dēļ gāju uz šo atklāto deju stundu. Vēderdeju sievišķību un vijīgumu pirms pāris gadiem biju iepazinusi no talantīgās Madonas pasniedzējas Danas, bet vienmēr esmu sajutusi, ka prasās kaut kas ugunīgāks un pašlepnāks. Pēc vairāku lielisku deju priekšnesumiem, kurus izpildīja skolas labākās dejotājas un pasniedzēja Ilze, kas māca pēc pieredzes vecākajiem dejotājiem, iepazinos ar Santu, kas sniedz kursus iesācējiem. Lai nāktu dejot, ir nepieciešamas kurpes ar 4-8 cm augstu papēdi (jau patīk) un ērts apģērbs – bikses vai kuplāki svārki, protams, arī apņemšanās mācīties. Vēl neesmu droša, ka kaut kas sanāks, bet būs jāpamēģina.

Čigānu deja. Tas ir temperaments, brīvība, kaisle un dvēsele. Šajās dejās ir daudz improvizācijas un jūtu, arvien kāpināts ritms un vibrējošas kustības. Šī deja ir ļoti vitāla un piestāv dažāda vecuma sievietēm, ja vien tām piemīt spēja izjust īstu prieku un īstas skumjas. Saskaņā ar senu leģendu, visi čigāni agrāk ir bijuši putni. Kādu dienu, lidojot virs zemes, tie ieraudzījuši brīnišķu pili mirguļojam saulē. Ilgu dzīti , čigāni – putni ielaidās pilī, kas bija pārpilna ar zosīm, vistām un tītariem. Tie bija pārsteigti par ciemiņu daili, un sāka košos putnus kārdināt ar dāvanām, zeltu un dārgakmeņiem – lai tikai čigāni paliktu pilī. Drīz vien visi čigāni bija tērpti mirdzošā zeltā. Tikai viens putns pretojās kārdinājumam un zeltam nepieskārās. Tas aicināja visus lidot prom, bet neviens neklausīja. Ar smagu sirdi putns pacēlās debesīs un kā akmens ietriecās zemē. Viņa nāve lika čigāniem atjēgties. Tie mēģināja pacelties spārnos, bet zelts viņus bija padarījis pārāk smagus. Vistas, zosis un tītari triumfēja, viņi gribēja turēt čigānus zeltītos būros. Bet no debesīm nolidoja maza, sarkana spalva. Tā atbrīvoja čigānus no mantas smaguma, bet spārnos pacelt vairs nespēja. Spalva pacēlās vējā un aizlidoja pasaules plašajos ceļos. Čigāni tai sekoja un, trauksmaini vicinot spārnus, putni pārvērtās par cilvēkiem. Tikai viņu dvēseles palika tās pašas – tās piederēja putniem, kas aizmirsuši lidot.

Čigānu dejas pasniedzējas Signes priekšnesums.

Izmantoti materiāli no www.alegria.lv