Šodien tikai ar mīlestību par mīlestību. Valentīndienas pantiņi.

Ja jau tādi svētki kā Sv. Valentīna jeb visu mīlētāju diena radušies, tad nu aicinu visus šajā dienā viens otram teikt ar mīlestību tikai par mīlestību!

Šeit esmu apkopojusi dažu autoru mīlas dzeju. Ja esat cilvēks, kuram mīlas vārdi tik viegli neiet pār lūpām, tad izlīdzieties ar kādu dzejas vārsmu, ko var nosūtīt kā apsveikuma pantiņu Valentīndienā savam/-ai mīļotajam/-ai.

Apsveikuma dzejoļi Valentīndienā:

***
Es mīlu tevi

Es mīlu tevi
Kā vilnis jūrmalu,
Kā ziediņš smaržu,
Kā mēness nakti mīl,
Kā rudens sauli.

Es mīlu tevi tā,
Kā vārds mīl ausi,
Kā stars mīl aci,
Kā pukstiens tavu sirdi mīl -
Es mīlu tevi.

/Rainis/

***
Es tevi mīlu

Ik rītus,
Kad saule starus mākoņos pakar,
Es tevi mīlu vairāk
Nekā vakar. Vakaros,
Kad riets sāk ūdeni apzeltīt,
Es tevi mīlu mazāk
Nekā rīt.

Es iededzu pār tevi savu mīlestību
Kā gaviļainu zvaigžņu pilnas debesis.
Ik reizes, kad man pāri dari,
Tu tikai vienu mazu zvaigni dzēs...
Par ko gan skumt?

/Velta Toma/

***
Paliec

Bet paliec pavisam
Uz manām lūpām
Kā salda un mūžīga buča
Klau paliec pavisam
Uz spilvena mana
Kā viegla bet mūžīga smarža.

/Klāvs Elsbergs/

***
Krēslā

Man gribējās tevi ieaijāt,
kā krēslā vējš liepiņu aijā.
Man lūgšanu gribējās pāri tev klāt
kā zaļsirmu vakaru maijā.

Man gribētos tevi vest un vest
pa tumšzaļām sapņu pļavām.
Man gribētos tevi uz spārniem nest
uz debesīm - manām un tavām...

/Fricis Bārda/

***
Kad mani tu skūpsti

Kad mani tu skūpsti, man liekas,
Ka sirdī kāds vīraku lej,
Ka zeme ar debesīm tiekas,
Un velni ar eņģeļiem dej!

Ap mani viss griežas un grīļo,
Viss smaržo un reibumu dveš,
Te laistās, te mirgo, te zvīļo,
Te satumst kā pusnaktī mežs.

/Elīna Zālīte/

***
Es tevi gribu

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.

/Imants Ziedonis/

***
Jūs baltu dvēseli zem kājām viņai paklājiet

Nav nekā lielāka, nav nekā svētāka,
Kad kopā sakusušas
debesis un zeme zied.
Un tur pa vidu - jūsu mīlestība iet.
Jūs baltu dvēseli zem kājām
viņai paklājiet.

/Ojārs Vācietis/

***
Sludinājums

Izīrē dzīvi -
Tādu mazliet apbružātu,
Bet mīlīgu,
Kopā ar ledusskapi
un diviem logiem
Uz sētas pusi.
Lēti.
Par trīs saujām.
Skaidras un konvertējamas
Mīlestības.
Un kādu mazumiņu
Stabilitātes.
Laimīgos lūdzu netraucēt.

/Mārtiņš Freimanis/

***
Kā zagšus

Kā zagšus, tik lēnām, tik klusiņām,
Bez puteņiem un bez vētras
Ir pavasaris atnācis:
Zied lazdas, zaļo jau mētras.

Kā zagšus, tik lēnām, tik klusiņām,
Tā, pašam nemanoti,
Pret tevi iedegusēs sirds
Un kvēlo nu ļoti, ļoti.

/Rūdolfs Blaumanis/

***
Atzīšanās

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?

/Aleksandrs Čaks/

***
Mīlestība

Viņu nevar nopirkt ar rozēm,
kuras pārdod uz bulvāra stūra,
ne laimēt loterijā,
ne saņemt kā dāvanu gadu mijā.
Viņu nevar ne ieelpot sevī
kā ceriņu zili sirmu,
ne pieradināt
kā putnu vai stirnu.
Viņas atnākšanu
nevar paredzēt iepriekš
kā anticiklonu
vai tālas vētras zvanu.
Neviens arī nezin viņas cenu.
Es laimīgs samaksāju
ar savu raibo mūžu.
Vai daudz?
Tie- kas viņai garām gājuši-
brīnās.
Tie- kas pārmaksājuši-
klusē.

/Alfrēds Krūklis/

***
Tu manai dzīvei duries cauri
kā sniegam sniegpulksteņa zieds,
tas pulkstenis sit cauri auriem,
ka laiks uz pavasari iet.

Tu liec man ziemā plaukt un zarot,
uz ledus zariem ziedus nest,
tu liec tik stipri pavasarot,
ka ziemas nepazīstu es.

Kad pietrūkst jaudas manai gribai,
tu liec man nespējamo spēt
tik stipri, ka šai nolemtībai
es gandrīz varu noticēt.

Un tūlīt arī noticēšu,
tā oglīte jau krūtīs gail,
un tad no visa, ko es spēšu,
man dažu brīdi būs pat bail.

/Ojārs Vācietis/