Mūžsens jautājums – vai katram cilvēkam, katrām attiecībām ir liktenis, vai cilvēks brīvs savā izvēlē mainīt likteni, vai arī cilvēks izvēlas to, ko nevar neizvēlēties, jo tas dziļi sakņojas viņa būtībā.
Šo grāmatu Paulu Koelju sarakstījis kā viņa-autore, respektīvi no sievietes skatpunkta. Trīsdesmitgadīgas veiksmīgas žurnālistes stāsts, kura dzīvo Ženēvā un kurai ir ideāla ģimene – vīrs, divi bērni, skaista māja labā rajonā, rimta, sakārtota un paredzama dzīve. Laimīga dzīve. Taču pienāk brīdis, kad viņu sāk nomocīt jautājums: “Vai tas ir viss?”. Viņu pārņem nesaprotamas bailes.
Tā bija pirmizrāde, kurai Smiltenes Tautas teātra aktieri bija gatavojušies apmēram pus gadu un tagad izjuta zināmu satraukumu, piedāvājot savu veikumu pirmajiem skatītājiem. Apsveicama teātra dalībnieku vēlme nākt un darboties uz brīvprātības principa, iestudēt nevieglas lugas, meklēt atbildes uz dzīves jautājumiem, likt domāt un līdzi just arī skatītājiem. Kamēr cilvēks turpina sev uzdot jautājumus, tikmēr dzīvo.
Patīk, ka autors runā par vispārcilvēciskām vērtībām, vispārcilvēciskām bailēm un šaubām, sāpēm un priekiem, kā arī tas, ka viņa skatījums uz ticību iziet ārpus kādas konkrētas reliģijas rāmjiem un kanoniem. Mīlestība nav tikai pret pretējā dzimuma pārstāvi, līdzcilvēku, tuvinieku, bet mīlestība ir visā, ko dari, par ko izlem un arī no kā atsakies.
Par godu visu mīlētāju svētkiem nolēmu apkopot dzeju latgaliešu valodā. Izrādās nemaz tik viegli paveicams šis uzdevums nav. Latgaliešu dzejnieki labprāt rakstīja un raksta par tēvu zemi, valodu, dabu, māti, Dievu, bet, kad nonāk runa par jūtām, tad ir klusums vai tik tikko manāma pieskaršanās. It kā par to īsti ērti nebūtu runāt, it kā kārtīgam katolim nepienāktos un it kā neskanētu. Un tomēr ...
Stāsts par diviem cilvēkiem, kas nodzīvojuši kopā divdesmit gadus, bet tad pēkšņi atskārtuši, ka mīlas dzirksts viņu starpā ir izdzisusi. Gan viens, gan otrs meklē gadījuma sakarus vai attiecības, kas ienestu dzīvīgumu nu jau rimtajā, finansiāli un visādi citādi stabilajā ikdienā. Var visu, protams, novelt uz četrdesmit gadnieku krīzi, bet var arī aizdomāties, kā es būtu rīkojies, attopoties šādā situācijā.
Nevar viennozīmīgi atbildēt, par ko īsti ir šī filma – vai par klasisku mīlas trīssturi, vai par sociālās vides atšķīrībām, vai par sievietes raganisko noslēpumaino dabu, kas vilina vīriešus līdz kraujai un neuzmanīgākie krīt ... Erotisms - laikam tas īstais raksturojošais vārds šīs filmas noformējumam. Iesaku noskatīties!
Tas ir atsevišķu stāstu krājums, kur katra stāsta pamatā ir kāds vērojums, atziņa vai pārdomas. Lasot piefiksēju, ka grāmatā iekļautie stāsti sastopami arī kā fragmenti, kas iekļauti Paulu Koelju romānos, arī nesen iznākušajā „Alefs”.
Grāmatas gribas lasīt, kad ir mazliet vientuļi un skumji. Sanāk saruna ar autora radītiem tēliem, saruna ar eņģeli un dēmonu sevī. Otra atziņa, ka mēs īsti neizvēlamies grāmatas, bet tās izvēlas mūs. Īstā grāmata atnāk kā zīme, kā atbilde uz taviem jautājumiem, atnāk īstajā laikā, kad tu vari tai veltīt pietiekami daudz uzmanības.
Ceturtdienas vakarā devāmies uz kino „Rīga”, lai kopā ar filmas veidotājiem noskatītos jaunās latviešu filmas „Dancis pa trim” pirmizrādi. Vakara gaitā: karavīru dziemas, filmēšanas grupas uznāciens, klusuma brīdis pieminot aizgājušos, ieskats filmas tapšanā un pati filma. Patika, ka notiekošais un varoņu raksturi netika idealizēti.