Soņa Hartneta „ Rēgu bērns”

Šī grāmata, lai cik prozaiski tas nebūtu, uzrunāja tieši vizuālā noformējuma un formāta dēļ, jo par pašu autori no Austrālijas neko daudz iepriekš nezināju. Vizuāli grāmata „Rēgu bērns” atgādināja kaut ko no P.Koelju grāmatu sērijas, kā arī tēmas pieteikums uz aizmugurējā vāka bija gana saistošs. Stāsts par sievieti Mediju, kas visas savas dzīves laikā meklēja atbildi uz jautājumu – kas pasaulē ir visskaistākais? Grāmata bija ērta līdzi ņemšanai, tāpēc izlasīju to pāris dienās.

Grāmatas sižets būvēts uz Medijas atskatīšanos uz nodzīvoto dzīvi, kas bijusi sāpju un vientulības piepildīta. Šķiet viņa pati apzināti izvēlējusies šo nevieglo ceļu, jo citādi dzīve, ko jaunībā bija gatavi nodrošināt vecāki, varēja būt gana sakārtota un rimta.

Šķiet viņa ir pat izstrādājusi gadu gaitā savu sāpju teoriju.

„ .. tas, ka tu saņem sliktas ziņas, nozīmē, ka esi dzīvs, tāpēc nevajag apvainoties.”

„Ja tu domā vienīgi par to, kas tevi sāpina, prāts parāda žēlsirdību, uzbūvē baltu lādi un ļauj tev tajā paslēpties.”

Medija ir apceļojusi pasauli, daudz redzējusi, apbrīnojusi un sakolekcionējusi ap sevi lietas, kas saglabājušas un var atsaukt atmiņā brīnišķīgas sajūtas, kad cilvēks saskaras ar skaisto.

„ .. mantas palīdz cilvēkiem atcerēties nodzīvoto mūžu. Laika gaitā tik daudz kas mainās, tik audz kas izzūd. Tāpēc ir labi, ja var paskatīties uz kaut ko tādu, kas bija tur pagātnē un joprojām ir palicis tāds pats. Tu skaties uz šo lietu, pieskaries tai – un jūti, ka tā ir tieši tāda pati kā todien, kad kļuva tev nozīmīga.”

Taču cilvēks nav lieta, ko var paturēt un kas saglabājas nemainīgs. Cilvēks noveco un mainās arī viņa pasaules uztvere, gadi un pieredze dara savu. Manuprāt, Medija nav spējusi pieņem šo atziņu, viņa vienmēr gribējusi paturēt sev to, ko īstenībā nemaz nevar paturēt. Vai tas būtu mīļotais cilvēks Spalvis, vai jaunība, vai vecāki, vai skaistais skats uz jūru, virs kuras lidinās jūras ērgļi. Rezultātā viņa zaudē visu un atkal paliek viena, tā arī nesastapusi īsto cilvēku, ar kuru būt kopā līdz nāve šķirs.

Lasot grāmatu, dominējošā sajūta skumjas – gan par varones bērniņa zaudēšanu un mīļotā cilvēka aiziešanu, gan par nežēlīgo dzīves ritējumu un likteni, kas vecumdienās var atstāt vienu pie apdzisuša pavarda, gan pēc tuva pleca neesamību, uz kura var nolikt galvu, kad ir galīgi smagi. Pēdējais, manuprāt, ir pats svarīgākais, jo tas palīdz pārdzīvot da jebko. Medijai nebija tuva kontakta ar vecākiem, lai varētu vaļsirdīgi izrunāties, nedz draudzenes, ar kuru dalīties pārdzīvojumos, nedz mīļotā vīrieša, kurš paliktu ar viņu kopā, neskatoties uz to, ka viņu vilināja zilās gandrīz neaizsniedzamās tāles ar Miera salu.

Dave Matthews fotogrāfija - atgādina fragmentu no grāmatas, kad galvenā varone Medija viena pati devās burāt okeānā, lai sameklētu Spalvi.

Tā pārdomājot, šķiet šī grāmata tomēr piemērota vairāk lasītājai – sievietei. Medijas zaudējumu pārdzīvojums tomēr būs saprotamāks sievietēm, nevis tāpēc, ka vīrieši mazāk jūtīgi vai nespējīgi saprast traģisko. Tomēr izvēle, ko izdara Medija, dodoties viena pati burāt okeāna, meklējot Spalvi un sarunājoties ar vēju, gan pašnāvības mēģinājums pēc Elfa zaudēšanas, ir izprotamāka sievietēm.

Kaut gan Medija savas dzīves pilnbrieda posmā realizējās profesionālā sfērā, kļūstot par labu un atzītu acu ārstu, tomēr mani nepamet sajūta, ka tomēr tas ir un paliek stāsts par nelaimīgu sievieti.