Pikniks uz ledus. A.Kurkovs

Lasot šo grāmatu, lika aizdomāties par indivīda vērtību un tā lomu sabiedrībā, kā arī to, ka atsevišķi paņemta cilvēka vērtība mūsdienu sabiedrībā tiek krietni vien pārspīlēta.  Taču, kāpēc autors izvēlējās kā otra plāna varoni tieši pingvīnu, lika aizdomāties vēl vairāk.

Romāna galvenais varonis – Viktors, pēc profesijas žurnālists, kuram labi padevās rakstīt neliela apjoma tematiskos tekstus. Būdams spēka gados, tomēr dzīvoja viens, daudzdzīvokļu nama vienistabas dzīvoklī. Darbības laiks norit deviņdesmitajos gados Ukrainā, Kijevā. Jāteic, aprakstītā vide un anturāža būs ļoti atpazīstama tiem lasītājiem, kuri pārdzīvoja deviņdesmitos tepat Latvijā. :)

Otrā plāna varonis, kurš gandrīz vienmēr, pat neiedomājamās situācijās (piemēram, bērēs) bija līdzās galvenajam varonim – pingvīns Miša. Juku laikos Kijevas zoodārzs nolēma atdot dzīvniekus jebkuram, kurš spēs par tiem parūpēties. Tā Miša, būdams karaliskais pingvīns, kuram dzīvesvieta Antarktīdā būtu vairāk piemērota, nonāca Viktora vienistabas dzīvoklī.

Notikumiem attīstoties, situācija iegrozījās tā, ka Viktors sāka strādāt kādā laikrakstā un viņa pienākumos ietilpa rakstīt nekrologus. Nekrologus sabiedrība zināmiem cilvēkiem, taču jocīgākais, ka vēl dzīviem cilvēkiem. Materiālus un dzīves faktus par personu piegādāja izdevuma redaktors. Pilnīgi nejaušas apstākļu sakritības pēc Viktoram radās iespēja vienatnē ielūkoties redaktora seifā un sev par dziļu pārsteigumu atklāt, ka uz dažiem nekrologiem izdarīta atzīme – „izdarīts”, kas faktiski nozīmēja, ka šie cilvēki vairs nav starp dzīvajiem. Krietni vēlāk Viktors izsekoja kādu aizdomīgu tipu, kurš, kā izrādās, vācis ziņas par viņu pašu un vēl bēdīgāk, jau ir sarakstījis nekrologu par Viktoru.

Laiks bija diezgan ērmīgs, apkārt notika dažādas slepkavības un laupīšanas, un vienīgais Viktora mierinājums, atgriežoties mājās, bija pingvīns Miša. Viktors nebija cīnītājs un labprāt paļāvās uz likteni, nevairījās pieņemt likteņa dāvanas un izaicinājumus, īpaši neapzinoties un neizvērtējot sekas. Kā viena no tādām dāvanām bija meitenīte Soņa, kuru kopā ar prāvu žūksni naudas un pistoli atstāja kāds bandīts (arī vārdā Miša), kurš būdams dzīvs, ik pa laikam pasūtīja Viktoram pa kādam nekrologam.  Liktenis bija arī tik labvēlīgs, ka „piespēlēja” meitenītei aukli Ņinu, kura laika gaitā kļuva par Viktora draudzeni un mīļāko. Taču Viktors nebija ģimenes cilvēks un likteņa dāvātās dāvanas viņam šķita patīkamas, bet ne īpaši vajadzīgas. Varētu likties, ka vienīgais, ko Viktors patiesi mīlēja un par ko būtu gatavs atdod visu, bija pingvīns Miša.

Ar pingvīnu Mišu, Viktors mēdza pastaigāties, īpaši ziemā par prieku apkārtējiem un pašam pingvīnam. Devās arī uz tuvāko upi, kur pingvīns ļāvās peldēm āliņģī, dažu brīdi pārbiedējot pa kādam makšķerniekam. Viktors kopā ar pingvīnu gāja arī uz bērēm kādreizējam Mišas kopējam zooloģiskajā dārzā. To noskatījies, kāds "biezo" bēru sargs un atrada to par gana „piedūrīgu” esam, līdz ar to pingvīns tika izīrēts bēru pasākumiem par ko Viktoram "nolocīja" ievērojami vairāk, nekā tas būtu nopelnījis, rakstot "krustiņus" (tā žargonā sauca nekrologus).

Taču pingvīns sasirga. Viņam bija iedzimta sirds kaite un bija nepieciešama sirds transplantācija. Liktenis bija labvēlīgs arī šoreiz un finansiālo pusi apņēmās segt tie paši "biezie", kuri bērēm izīrēja pingvīnu. Tāds sīkums - pingvīnam tika transplantēta cilvēka bērna sirds. Liktenis sagādāja vēl vienu triecienu, Viktors uzzināja, ka par viņu ir sarakstīts nekrologs, kas nozīmēja, ka kāds nāks arī pēc viņa. Atlika tikai bēgt. Bēgt, atstājot izveidojušos ģimeni un sasirgušo pingvīnu. Bēgt uz Antarktīdu…

Nobeigumam

Grāmata ļoti viegli lasāma. Labs, raits tulkojums, nezaudējot jēgu un emocionālo nokrāsu. Romānā nav apskatīta kāda viena konkrēta problēma, drīzāk smalki norādīts uz dažādām dzīves situāciju niansēm, kuras,laikam ritot, ir kļuvušas par normu, bet, atskatoties uz tām pēc ilgāka laika, izskatās dīvainas vai pat nepieņemamas. Grāmata tulkota 22 dažādās valodās un par to sarakstītas daudzas atsauksmes. Lasot šo grāmatu, lika aizdomāties par indivīda vērtību un tā lomu sabiedrībā, kā arī to, ka atsevišķi paņemta cilvēka vērtība mūsdienu sabiedrībā tiek krietni vien pārspīlēta.  Taču, kāpēc autors izvēlējās kā otra plāna varoni tieši pingvīnu, lika aizdomāties vēl vairāk. Uz ko vienas atbildes, visticamāk nebūs.

Pikniks uz ledus. Andrejs Kurkovs.  Izdevējs - Zvaigznes ABC. Tulkoja - Haralds Šēnknehts.

P.S. Grāmatai ir arī turpinājums – 2005. gadā sarakstītā „Закон улитки”, kuru uzreiz pēc  „Pikniks uz ledus” izlasīšanas esmu izlasījis krievu valodā. Ļoti ceru, ka „Pikniks uz ledus” gūs lasītāju atsaucību un sagaidīsim arī „Gliemeža likums” latviešu izdevumu!