Iecietība un līdztiesība zviedru gaumē

Ir četri veidi kā runāt par politiski, reliģiski vai ka citādi jūtīgām tēmām:

• argumentēt,
• novirzīt uz citām problēmām,
• runāt tikai par vēlamo virzienu,
• nerunāt vispār.

Šķiet Skandināvija izvēlējusies pēdējo, tā sacīt – ja par problēmu nerunāt, tā pazudīs pati no sevis.

Zviedrijā dzimumu līdztiesības pedagoģijas ietvaros tiek paredzēts aizliegt bērnudārzos tradicionālās pasakas, to vietā liekot stāstus par viendzimuma vecākiem, nepilnām ģimenēm un bērnu adopciju, kā arī aizstāt vietniekvārdus viņš un viņa ar nekatras dzimtes vietniekvārdu. [1]

Nākas secināt, ka šādu taktiku Skandināvijā pieņēmuši gan politiķi, gan viedokļu līderi, gan arī sabiedrība kopumā. No latvieša-parastā vērtību troņa raugoties, īsti nav saprotams, kas ir “problēma”.

Problēmas sakne, acīmredzot, ir tanī, ka pasaulē, kurā valda sāncensība un nevienlīdzība, ir divas puses: mazākums un vairākums, vājākie un spēcīgākie, dumjākie un gudrākie, melnie un baltie, utt. Otra problēmas sakne slēpjas teicienā, ka “nekas tā neaizkaitina kā cita cilvēka veiksme”.

Piemērs: 9. maijā Rīgā ar lielu vērienu noritēja “uzvaras” svētku svinības. Karā, kā zināms, ir gan uzvarētāji, gan zaudētāji. Dzīvi palikušie un bojā gājušie, neatkarīgi kurā frontes pusē tie gājuši bojā. Raugoties uz šīm dzīrēm “uz līķiem un kauliem”, kā būt jājūtas tiem, kuri karā ko vai kādu ir zaudējuši?

Kā jūtas tie bērni, kuriem vecāki ir viena dzimuma? Tie, kuri ir no nepilnām ģimenēm vai adoptēti? Kā jūtas tie, kuri ģenētiski nav apveltīti ar prāta dotumiem un talantiem?

Šādi raugoties, pasakas par princesēm un laimīgām ģimenēm patiesībā ir stāsts par nevienlīdzību, kur cilvēka gribai ir visai maza nozīme. Stāsts par ilūziju, vilšanos un nolemtību. Lai arī no latvieša-parastā vērtību troņa raugoties zviedru vērtības maigi izsakoties izskatās “sačakarētas”, kaut kas tanī visā ir. Lai vai kā, tāda ir zviedru tautas izvēle, ko var pieņemt vai nepieņemt, bet respektēt gan.

Es te lūk, ko padomāju: vai tiem, kuriem viss kārtībā par to ir jājūtas tādiem, kā atbildīgiem? Varbūt vainīgiem?

[1] http://www.irir.lv/2015/6/9/kas-paliek-uz-vestnieka-dzentlmeniskas-sirdsapzinas