Kāpēc ir tā, kā ir
Šorīt aizdomājos, kāpēc Latvijas sabiedrībā vērojama pasivitāte, kad runa ir par iejaukšanos, savas nostājas paušanu reālā darbībā nevis tīmekļa ierakstos, par atbildības uzņemšanos. Ik pa laikam uzrodas kāds aktīvists. Tas ir labi, ka ir tāds viens, bet tā nav sabiedrības doma, kurā vērts ieklausīties, pēc kuras pieprasījuma vai kritiskās attieksmes vērts pārskatīt normas vai uzlabot likumdošanu.
Šorīt aizdomājos, kāpēc Latvijas sabiedrībā vērojama pasivitāte, kad runa ir par iejaukšanos, savas nostājas paušanu reālā darbībā nevis tīmekļa ierakstos vai izvairīšanos no neērtām situācijām, atbildības uzņemšanos. Iespējams viens no iemesliem ir pagājušā gadsimta 80.-90.gadu bērni, jaunieši, kas tagad veido 30-40gadnieku ekonomiski aktīvo valsts iedzīvotāju pamatslāni. Tie, kuri atmodas gados izglītībā, kultūrā un plašsaziņas līdzekļos saņēma lielu devu R postmodernisma kultūras, apreiba no tās un tagad nevēlas mainīties. Tas ir ērti, tas ir droši, tas ir stabili.
Gerard Rancinan - After Las Menines (2009) – Photo by Cea, cc licence
Atcerēsimies kaut vai Guntara Godiņa – „Karuselis griežas. Es sēžu blakus, es nepiedalos. Mani sauc, man māj, par muļķi saukā. Es sēžu blakus, es nepiedalos. [..] Es esmu kā koks vai kaps ārpus žoga un Nebūtības. Es nepiedalos. Es esmu bīstams.” 90-tajos šis bija TOP-ā. Indivīds pretēji padomju laika visvarenajai kolektivizācijai un aktivizācija (neviens sabiedrības loceklis nedrīkst būt bez oficiālas darba vietas) pēkšņi atļaujas būt pasīvs, klusētājs, tikai vērotājs. Viņam var pat nebūt savas stingri noformulētas pārliecības.
Vairums labprāt pieņem spēles noteikumus, ko Džordžs Orvels savā romānā „Dzīvnieku ferma” postulē: „Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, taču daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki kā citi.” Nevienam nerodas jautājumi par varas vīru, kurš ar putām uz lūpām aicina piekopt velobraucēja dzīvesveidu vai lietot sabiedrisko transportu nokļūšanai uz darbu vai no darba, taču pats ikdienā pa Rīgas centru pārvietojas ar 6l motora braucamo.
Ik pa laikam uzrodas kāds aktīvists, kurš sāk staigāt apkārt pa sabiedriskām apspriešanām, raksta garus palagus uz valsts institūcijām, ziņo par miera, trokšņu vai smaku pārkāpumiem, vāc parakstus, krāso parka soliņus pa brīvdienām. Tas ir labi, ka ir tāds viens, bet tā nav sabiedrības doma, kurā vērts ieklausīties, pēc kuras pieprasījuma vai kritiskās attieksmes vērts pārskatīt normas vai uzlabot likumdošanu. Ir tāds Kurta Vonnegūta citāts: „Nav nekāda iemesla, kāpēc labais nevarētu triumfēt pār ļauno, ja vien eņģeļi būtu organizēti pēc mafijas parauga.”
komentāri