Pārdomas pēc traģēdijas. Cilvēka vērtība

Lai arī kā gribētos domāt, ka cilvēks ir vērtīgākais, kas vien var būt, diemžēl jāapzinās, ka cilvēka vērtība naudas izteiksmē arī ir saskaitīta. Ar šo jēdzienu pirmo reizi saskāros šķetinot Sarkandaugavas naftas termināļu pašdarbību, kas izpaudās kā veselībai kaitīga piesārņojuma un smaku emisijas. Kad ierēdņiem trūka loģiskās argumentācijas, tie sāka apelēt pie tāda jēdziena, kā "ekonomiskais kompromiss" . Lūk, naftas termināļi brīvostā rada naudas plūsmu, peļņu, maksā nodokļus un rada darbavietas (arī nodokļus). Šīm aplēsēm pamatā ir visai konkrēti cipari. Taču ierēdņi vienmēr izrādījušies gana slīpēti, lai neatklātu, kas ir svaru otrajā kausā. Nē, tās nav abstraktās iedzīvotāju tiesības uz labvēlīgu vidi. Lai kaut ko savstarpēji salīdzinātu, tiem jābūt ar vienādām mērvienībām. Tātad, runājot par kompromisu, acīmredzami runa bija par iedzīvotāju vērtību naudas izteiksmē.

Cilvēka vērtību līdz šim man nav izdevies noskaidrot. CSDD, runājot par bojāgājušiem CSNg, gan izpļāpājās, ka viens bojāgājušais valstij rada zaudējumus 200'000 Ls apmērā. Šo vērtību tad arī ņemsim par bāzes vērtību.  Potenciālā (bet nerealizētā) vērtība ir arī bērniem un to zaudējums pielīdzināms maksimālam zaudējumam, t.i. 200 tūkstošu latu. Cilvēka darbspējīgā vecumā vērtība ar katru gadu samazinās un to veido vien palikušie darbspējīgie gadi. Savukārt, vērtību vairs nerada pensionāri un darbnespējīgie.

Cilvēka vērtību var sadalīt mazākās vienībās, proti - vērtība gadā. Ja darbspējīgais vecums ir no 20 gadiem līdz 65, tad izdalot 200'000 ar 45 iegūstam ~ 4'500 Ls/gadā, jeb 375 Ls / mēnesī. Šāda summa līdzvērtīga vidējai algai valstī un kļūst acīmredzami, kā šādi CSDD aprēķini radušies. Turklāt, no valsts viedokļa raugoties ir pilnīgi vienalga, kādā veidā šī nauda ir iegūta, kamēr valdībai un pašvaldībai, protams, ir svarīgi, cik daudz tiek nomaksāts nodokļos.

Interesanta nianse, ka aprēķinos tiek izmantoti nevis nomaksātie nodokļi, kā varētu nodomāt vienkāršs lasītājs, bet gan visa nopelnītā nauda. Tam ir zināma loģika, jo nopelnītā nauda, lai arī pieder konkrētam cilvēkam, tiek laista apgrozībā, pērkot pārtiku un sadzīves preces, savukārt neiztērētā daļa, lielākoties tiek glabāta bankā. Taču arī bankā, tās īpašniekam neredzamā veidā, tā tiek laista darbībā. Zīmīgi, ja cilvēks visa mūža garumā nopelnīto glabātu bankā, tad bankas kraha gadījumā tiku izmaksāti vien 70'000 Ls jeb trešā daļa.

Atgriežoties pie Zolitūdes Maxima.  Pieņemsim, ēkā ieguldīti 10 miljoni. Ēkas kalpošanas laiks - 10 gadi, šis varētu būt arī laiks kad investors cer atgūt ieguldītos līdzekļus. Kopā sanāk ēkas vērtība 1 miljons / gadā. Ēkai sagrūstot investoram tiek radīts zaudējums 8 x 1 miljons, jeb 8 miljoni, jo ēka jau bija ekspluatācijā 2 gadus. Līdzīgi var sarēķināt kāda ir bojāgājušo "vērtība". Ņemot vērā, ka šādi aprēķini nav ētiski, tamdēļ nerēķināsim cilvēka atlikušo vērtību, bet ņemsim tā bāzes vērtību 200'000. Sareizinot ar 54 bojāgājušiem, iegūstam, ka valsts zaudējusi 10.8 miljonus, kas ir mazliet vairāk nekā "investīcijas nekustamajā īpašumā", līdz ar to būtu tikai loģiski sagaidīt no valsts aktīvu rīcību, lai šādus zaudējumus nākotnē nepieļautu.

Vai šādi aprēķini ir ētiski? Mans personisks viedoklis - nē, nav. Bet, kā teiktu kāds biznesmenis - nekā personīgā, tas ir tikai bizness.

P.S. Lai arī emocijas ir vienīgais, ko katrs no mums izjūt skaudri un patiesi, valsti nevar vadīt balstoties uz emocijām vien...