Pastāv virkne vienkāršu paņēmienu, kurus paturot galvā un apzināti ievērojot gan stresa situācijās, gan ikdienas komunikācijā var veiksmīgāk nodot vai nolasīt informāciju, kā arī uzlabot savu vai otra cilvēka omu vai pat attiecībaskopumā.
Cilvēka vērtība. Lai kā šajā skumju brīdīt tas neizklausītos jocīgi, valstī ir sarēķināta katra cilvēka vērtība. Arī bērnu un vecu cilvēku vērtība. Par to valsts vīri un sievas nekad skaļi nerunā, bet šādi aprēķini iespējams kalpo par pamatu daudziem lēmumiem. Lai arī emocijas ir vienīgais, ko katrs no mums izjūt skaudri un patiesi, valsti nevar vadīt balstoties uz emocijām vien...
Mēs piedzimstam labirintā. Kā jums tāda teorija? Cilvēks piedzimstot nokļūst labirintā, pa kuru viņam būs jāiet dzīves laikā. Turklāt labirinta sienas, kas ierobežo reizēm šaurākas vai platākas ejas, ir mainīgas atkarībā no gadiem, pieredzes, situācijas u.tml.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
Paturpinot tēmu par cilvēka ķermeņa proporcijām, šoreiz vairāk pievērsīšos detaļām - pirkstu un nagu raksturojumam. Kaut gan visu vienmēr jāskata kopumā – gan formu, gan lokanumu, gan nokrāsu, gan izvērsumu, gan attiecības, sākotnēji daži šabloniski vērojumi par pirkstu veidiem.
Kārtojot vecos pierakstus, uzdūros savam kādreizējam hobijam – cilvēka ķermeņa proporciju pētījumiem un kā tās atspoguļo cilvēka iekšējo pasauli, raksturu, noslieces, parāda iedzimtību un attīstības iespējas. Šoreiz gribu padalīties ar materiālu par cilvēka plaukstu.
Mūžsena, daudz zelēta, bet vienmēr aktuāla tēma, it īpaši sievietēm, kurām mūsdienu modes kanoni liek pastāvīgi uztraukties par slaidās līnijas saglabāšanu. Izmēģinājušas dažādas drakoniskas diētas un sapratušas, ka to iedarbība ir īslaicīga, atgriežamies pie patiesības pie ģenētiskās predisponētības un dzīvesveida. Objektīvi izvērtējot to, ko varam ietekmēt un vajag, bet par ko nevajadzētu iespringt.
Laimes jēdziens ir daudz cilāts gan filozofijā, gan psiholoģijā, gan ētikā. Laime skatīta gan kā pastāvīgs cilvēka psiholoģiskais stāvoklis, gan kā mirkļa eiforija, uzplaiksnījums. Vakar uzdūros dokumentālajai filmai, kur laimes stāvoklis tika analizēts pasaules valstu, nāciju sakarā. Pēc sakrāto datu analīzes izveidota arī laimīgāko un nelaimīgāko nāciju pasaules karte.
Atausa atmiņā kaut kur sen dzirdētais vai pat mācītais iedalījums - baltā, melnā, sarkanā un dzeltenā rase. Tagad, tā sīkāk papētot, izrādās tas ir diezgan ierobežots un šablonisks. Rasu teoriju ir gaužām daudz, vienā tiek minētas trīs, citā četras, vēl citā piecas pamatrases un kur nu vēl daudzās apakšrases.
Visiem zināma patiesība – ieradumam liels spēks. Vai tas ir labi vai slikti pakļauties ikdienas ieradumiem, vai arī būtu tie ik pa laikam jāmana? Ieradums īstenībā ir atsvabinājums no izšķiršanās, ko citādi nāktos nemitīgi veikt. Tikai tāpēc, ka liela dzīves daļa norisinās pati no sevis bez kādām pārdomām, atbrīvojas spēki, lai varētu intensīvi nodarboties ar neierasto.
Pēdējo reiz izvēlējos divas grāmatas – pirmo, izšķirstot un no dažiem teksta fragmentiem saprotot, ka būs gana saistoša, otru – jūtoties ieintriģēta gan no anotācijas uz otras puses vāka, gan no tā, ka grāmatu nevarēja atšķirt, bija iesaiņota celofānā. Tad nu ienāca prātā doma pavērot, kā īsti cilvēki izvēlas grāmatas lasīšanai?