Piektdienas vērojums. Troja

Iesākumā pilsētu nebija un cilvēki dzīvoja savrupi viens no otra, pārtikas resursu tuvumā. Atkarībā no klimatiskās joslas, iekopa zemi, audzēja labību, turēja mājdzīvniekus un visādi citādi gatavojās ziemai. Vismaz mūsu platuma grādos. Taču dažu cilšu tēva dēli izdomāja, ka pie pārtikas var tikt arī vienkāršāk, tiesa gan arī riskantāk, proti - ar varu atņemot tiem, kuriem kaut kas ir. Darbojās viens, vienīgais Darvina teorijas princips - izdzīvo stiprākais.

Tanī pašā laikā, ūdeņu un ceļu krustojumos veidojās blīvāk apdzīvotas vietas. Ļaudis varēja turēt mazāku saimniecību, jo iztiku sev un ģimenei spēja sagādāt ar jūrnieku un ceļinieku apkalpošanu, visās šī termina izpausmēs. Tā radās pilsētas un spēkā stājās "precizētais" Darvina teorijas postulāts, proti, ka izdzīvo nevis stiprākais, bet gan izveicīgākai, tāds, kurš spēj pielāgoties dažādiem apstākļiem.

Lai arī ļaudis pilsētās dzīvoja ievērojami tuvāk viens otra, maz ticams, ka diži rēķinājās viens ar otra vajadzībām un vēlmēm, toties brīžos kad radās kāds apdraudējums, vai nu tas būtu cilšu uzbrukums vai ugunsgrēks, ļaudis apvienojās un kā nu mācēja stājās pretī postažai.

Visi nebija vienlīdzīgi, jo kādam bija labāka veselība, kādam apķērība, kādam spēks vai izturība. Pūlī bija cilvēki, kuriem vairākums uzticējās. Tā radās vadoņi. Sabiedriskā apspriešana, lielākoties aprobežojās ar skaļāko balsu uzklausīšanu, kas tika pielīdzināma "vairākuma" balsij. Freida spārnotais teiciens, ka intelekta balss ir klusa, masu pasākumos nedarbojas. Skaļā balss, ja vien vēstījumā saklausāma vienkārša un saprotama loģika, darbojas gan uz lielām, gan mazām tautu masām. Līdz mūsdienām mazliet mainījies "skaļās balss" definīcija un fizisko tās izpausmi nomainīja nemateriālā, kā piemēram, mediji (arī sociālie).

Mūsdienās vadoņiem nav jāiedvesmo un jāpārliecina tauta, nav jābūt tautas mīlētam. Tiesa gan, jābūt gana apķērīgam, lai piesaistītu finanšu resursus, jo kā skat, par naudu pats velns danco, nemaz nerunājot par PR kampaņām un starptautiskām organizācijām. Lai vai kā, Darvina teorijas nosacījumam par izveicību, jāizpildās.

Ideālā pasaule

Taču ideālā pasaule ir mazliet citādāka. Lai arī resursa jēdziens (spēks, prāts, apķērība,...) nav zaudējis savu nozīmi un, izskatās, tik ātri nezaudēs, dažādu cilvēku līdzpastāvēšana apvijas ar sociālo atbildīgumu. Lēmumus pieņem kolektīvi un arī atbildība ir kolektīva (respektīvi - nekāda?). Katram sabiedrības loceklim būtu jābūt tiesībām izlemt savu un savas apkārtnes nākotni, iegūt pilnvērtīgu informāciju par procesiem (cik nu, katrs sabiedrības indivīds spējīgs to saprast). Rezultātā, nonākam pie uzticamības piramīdas, kur katrs sabiedrības loceklis kādam uzticas, līdz piramīdas galvgalī ir kāds, kuras uzticas lielākais sabiedrības vairākums.

Deformētā realitāte

Diemžēl, ideālā pasaule darbojas vien noslēgtā sabiedrībā un vidē. Tanī ir personiskās līdzdalības vilinājums. Taču realitātē ir surogāti - nauda, pašlabums, iedomība, ieprogrammētā tieksme uz destrukciju. Rezultātā, uzticamības personas vairs neviens nepazīst, bet viņu virtuālā klātbūtne, pateicoties to personīgai labklājībai ir it visur. Kolektīvā līdzdalība (un vēlāk - atbildība) aprobežojas ar selektīvo interesentu atlasi (piemēram, organizējot sabiedrisko apspriešanu darba dienas vidū, kad vairums aktīvo sabiedrības locekļu tajā nemaz nevar piedalīties). Lēmumus par vides un infrastruktūras izmaiņām pieņem cilvēki, kuri nedzīvo ne tanī vietā. Rezultātā, Trojas zirgs ir pavisam reāls un par to uzzinām tikai pēc tam, kad noticis kas tāds, kas sagandējis mūsu un līdzcilvēku dzīvi. Pēc tam viss sākas no gala - atkal uzticamies virtuāliem cilvēkiem, selektīvā sabiedrības daļa pieņem lēmumus par kuriem vēlāk neviens neatbild. Taču šajā shēmā ir arī kāds, kurš no tā visa gūst personisko labumu, bet sabiedrība, muļķe, to identificē kā savu labklājību.