Rekrutieres stāstiņi #1 Tas tik nelatviski!

Kventins: "Kāpēc Tu sevi sauc par rekrutieri? Vai armijai atlasi?"

Es samulstu:" Nē, taču. Es rekrutēju prasmīgus dažādu nozaru speciālistus un vadītājus. Nuuu, jā, man jau tās puišu vakances vairāk patīk – tehniķi, inženieri, rasētāji, programmētāji, sistēmu administratori, ražošanas vadītāji, industriālo iekārtu vai tehnikas pārdevēji."

Kventins: "Kāpēc tad nesaucies tā kā vajag – personāla atlases speciāliste?"

Ak tā, “kā vajag” - pie sevis nodomāju, un jūtu kā manī sāk kāpt īgnums, kuram tad vajag?!
Es atbildu: "Es jau neatlasu no iesūtītajiem pieteikumiem uz darba sludinājumu, es rekrutēju – eju un uzrunāju."

Kventins: "Āaa, skaidrs, tu jau tā headhunter-e."

Neciešu šo vārdu. Sāku iekšēji pamazām vārīties, bet cenšos turpināt mierīgi skaidrot: "Jā, es tā ... tiešā uzrunātāja."

Kventins neatkāpjas: "Nu ja, es saku, tā pārvilinātāja, galvu medniece."

Es, nu jau gana spītīgi: "Nu, neesmu vēl nevienam galvu nocirtusi un atnesusi pasūtītājam. Bet nākotnē, kas zina?!"
Divdomīgi paraugos uz manu iztaujātāju, liekot tam saprast, ka ir runa tieši pa viņa galvu.

Mans oponents Kventins neparko neatlaižas: "Tāpat, tas vārds “rekrutiere” nav latvisks."

Protams, es varētu sākt detalizēti iedziļināties vārda mūsdienu starptautiskajā lietojumā – recruiter, рекрутёр – bet nu jau dusmīgi atraucu: "Man tā patīk." Pie sevis nodomāju, interesanti, kā manu arodu apspēlētu, ja es sevi sāktu dēvēt par vervētāju?

Kventins atkal: "Nu, nenolasās. Tavai grāmatai arī tāds neveiksmīgs nosaukums “Kā rekrutēt veiskmīgāk”, labāk skanētu “Personāla atlases speciālista rokasgrāmata” - izpirktu vienā rāvienā!"

Es: "Jā, tāda doma bija, pat izdevējs mēģināja ieteikt, bet es negribēju tik ... tik kārtējo reizi ļoti latviski."

N.B. Visi stāsti balstīti uz patiesiem notikumiem. Stāstu varoņu vārdi netiek minēti vai ir mainīti, saglabājot anonimitāti.