Rekrutieres stāstiņi #10 Trīs padomi darba devējiem, kā sačakarēt atlases projektu

Rekomendācijas ir svarīgas

Katra pilna cikla personāla atlases projekta laikā viena no neatņemamām rekrutiera darba sastāvdaļām ir palūgt no kandidāta rekomendāciju sniedzēju kontaktus no iepriekšējām darbavietām un telefoniski sazināties, lai aprunātos par kandidāta sasniegumiem, personību vai attiecībām kolektīvā. Viens dzelžains noteikums, ko katrs rekrutieris ievēro – nekad nezvanīt uz esošo darba vietu, lai kandidātam, kurš domā par uzņēmumu maiņu, nerastos sarežģījumi vai pārpratumi attiecībās ar esošo vadību. Var gadīties, ka dalība konkursā ne ar ko taustāmu nenoslēdzas, respektīvi kandidāts turpina strādāt uzņēmumā vēl gadu divus.

Tad nu lūk, notika projekts klientam būvniecības jomā uz diezgan sarežģītu inženiera pozīciju. Uzsākot projektu mēs nonācām pie slēdziena, ka šādi speciālisti Latvijas tirgū nemētājas, būs jāhedhantingo (no angļu “head hunting”). Nu ok, projekts tuvojas noslēgumam un rekrutiere gatavo kandidātu fināla intervijām pie nākamā potenciālā darba devēja.

Tajā pašā laikā uzņēmuma vadītājs – potenciālais jaunais darba devējs, saņēmis fināla kandidāta raksturojumu no rekrutieres un ieraudzījis pazīstamu darba vietas nosaukumu, ņem un piezvana “vecajam čomam” (tā uzņēmuma vadītājam), lai paironizētu un apjautātos, ko tad no viņa speciālisti mūkot un vai ir vērts ņemt pie sevis darbā. “Vecais čoms” protams uz pauzes – kurš mūkot? mans inženieris, kurš pie manis nostrādājis gandrīz desmit gadus? Tu ko?!

Stāsta morāles vietā jautājums uz iekrišanu – kā domājat, kā tālāk izvērtās attiecības inženierim ar stāžu un esošajam darba devējam? Otrs jautājums - ko kandidāts nodomāja par rekrutēšanas procesu kā tādu? (vismaz uz telefona zvaniem vairs neatbildēja) Tad kad mana kolēģe uzzināja, kas noticis, un mēģināja savam klientam izskaidrot, ko viņš ir izdarījis, viņam nebija mulsuma nevienā acī, tikai neapmierinātība, ka viņam joprojām nav neviena kandidāta, kurš pie viņa grib strādāt.

Tātad, padoms Nr.1 – ja vēlies sačakarēt atlases projektu, piezvani uz darba vietu, kur strādā Tavs rekrutējamais kandidāts.

Kādam pa jokam, kādu aizskar

Mēs visi esam ļoti dažādi. Vieni, kuri jau pirmajā sarunas minūtē ar svešinieku var pāriet uz “Tu”, koķeti piemiegt ar aci vai sākt saukt kāda mīļvārdiņā, otri, kuriem vienmēr nepieciešams laiks un zināma distance ar cilvēkiem, kurus sastop pirmo vai pat piekto reizi, bet uzticamības slieksnis, kuram jāpārkāpj, vēl ir gana augsts.

Tad nu viens darba devējs gana omulīgs kungs labākajos gados ir ieradis visus saukt mīļvārdiņos, sākot ar rekrutieri, kura viņam ir “mazā”, beidzot ar kandidātēm. Kad rekrutiere viņam mēģina smalki aizrādīt, lai ar kandidātēm gan tā nedarot, jo var rasties pārpratumi, viņš attraucis – tas taču ir pa jokam.

Fināla intervija. Meitene uztraucas, cenšas ar pareizo attieksmi atbildēt uz visiem intervijas jautājumiem (ļoti normāla reakcija, kad cenšamies iepatikties cilvēkiem, kuru lēmumi mums svarīgi). Tad no šī darba devēja it kā starp citu saņem jautājumu: “Nu ko, skuķēn, kā būs ar to demogrāfisko jautājumu, vairosim latviešu tautu? Man te viena darbiniece bija atnākusi, knapi pus gadu novilka, tagad ar diviem sēž mājās. Nē, es tur ņipričom (smejas). Kā tev ar šo jautājumu?” Tāda šerpāka kandidāte būtu tikpat šerpi atteikusi vai atjokojusi pretī, bet šī meitene samulsa vēl vairāk. Iznākot pa durvīm no intervijas telpas, tikai pačukstēja rekrutierei: “Piedodiet, bet es te nestrādāšu”.

Rekrutierei nākamo divu trīs dienu laikā bija jāpieliek pamatīgas pūles, lai saglabātu savstarpējās profesionālās attiecības “rekrutieris-kandidāts” un korekti izskaidrotu būtību, ka ne visi darba devēji Latvija ir tādi d..... .

Padoms Nr.2 – droši jūtieties kā visasprātīgākais cilvēks pasaulē, nekautrējieties uzdot aizskarošus jautājumus vai saukāt apkārtējos cilvēkus profesionālajā vidē mīļvārdiņos, it īpaši, ja tie ir pretēja dzimuma vai gados jauni, par “sīkā”, “skuķēns”, “mazā” u.tml. Tas taču ir pa jokam!

Trešais lieks

Atlases projekts reģionā, atkal gana sarežģīta tehniskā vakance. Vedu (burtiskā nozīmē, jo aicinu pievienoties man mašīnā, lai kandidāts netērētos uz ceļa izdevumiem) vienu kandidātu pēc otra uz fināla intervijām. Viens par jaunu un nepieredzējušu praktiskā ražotnē (pabeidzis augstskolu un tagad pats tajā strādā un pasniedz priekšmetu saistītu ar specializāciju). Otrs ierodas ar auskaru un t-kreklā uz darba pārrunām (mēģinu iebilst, ka te ražotne un viņš sēdēs kabūzītī pie datora un rasējumiem, kur neviens viņu neredzēs, turklāt visi pārējie darbinieki staigā darba apģērbos, nav pat te darba vienotās uniformas). Darba devējs atbild, ka tā ir necieņa pret viņu un punkts u.tml. iebildumi par kādiem četriem nākamajiem.

Iekšēji dusmojos pati uz sevi, jo mana auna daba un profesionālais ego ir ņēmis virsroku (ieteikums amata brāļiem un māsām – nekad neesat tik stūrgalvīgi). Ar prātu skaidri saprotu, ka sen bija jāmet miers šim projektam, dedzinu savu laiku, enerģiju un naudu, lai kādam kaut ko pierādītu, ka esmu labākā rekrutiere – varu atvest super kandidātu uz ellē ratā atrodošamies ciemu, kur viņš strādās un jutīsies kā paradīzē.

Punktu pacietībai pielika situācija ar pēdējo kandidātu, kuru gan pieņēma darbā, bet tāpat palika līdz galam neapmierināti, jo viņš tērējot laiku mācoties specifiskās ražošanas lietas datorā. Taču šis stāsts nav tieši ar šo kandidātu, bet iepriekšpēdējo.

Uzņēmumam korporatīvais pasākums visu dienu zem klajām debesīm. Es vēl pārjautāju, vai tiešām īstais brīdis, lai satiktos ar abiem pēdējiem pretendentiem? Jā, droši, ved tik šurp! Ar laika nobīdi ierodamies ar automašīnu no Rīgas, pirmais kandidāts, kurš pats braucis no citas puses, redzams mīņājoties gabalu nostāk no pieticīgi klātā galdiņa. Pieeju prasu – nu, vai jau esat izrunājuši? Vai esat par ko vienojušies? (tā bija atkārtotā tikšanās ar darba devēju, kandidāts kādus 40km atkal braucis uz ražotni) Nē, ražošanas vadītājam īsti laika neesot bijis, bet tūlīt nākšot. Nu mēs mīņājamies jau trijatā, jo ražotnē īsti neviena no vadības vairs nav, mobilais telefons netiek celts.

Pienāk ražošanas vadītājs un sāk sarunu ar otru kandidātu, jo pirmo jau reizi saticis. Ierodas arī finanšu vadītājs. Es apsveicu ar svētkiem, simbolisku dāvanu. Sirsnīgi aprunājamies, visiem labs noskaņojums. Tad prasu – kad tad runās ar to pirmo atkārtoti, kurš jau 40 minūtes mīņājas netālu? Saņēmu graujošu atbildi: “Sakiet, lai viņš iet prom, brauc prom. Es pēc acīm redzu, ka tas otrs kandidāts ražošanas vadītājam iepaticies.” Turklāt tas tika pateikts gana skaļi, ka man nav garantijas, ka pirmais kandidāts visu skaidri nedzirdēja. Opā!

Padoms Nr.3 – droši ignorējiet vai izturieties nevērīgi pret tiem kandidātiem, kuri jums pēc jūsu mērauklas (izskats, runas veids, vecums) neder vai neliekas simpātiski. Tas jau tikai kandidāts, būs vēl citi, vai tad mazums cilvēku ar pieredzi un augstāko tehnisko izglītību Latvijā, kuri grib pārcelties no Rīgas uz dzīvi mazpilsētā vai ciematā?!

N.B. Visi stāsti balstīti uz patiesiem notikumiem. Stāstu varoņu vārdi netiek minēti vai ir mainīti, saglabājot anonimitāti.