Rekrutieres stāstiņi #6 Rokasspiediens – lupatiņa
Uzskatiet par profesionālo kretīnismu, bet rekrutieris kandidātu sāk vērtēt no pirmā pat sākotnēji nejaušā vai nenozīmīgā saskarsmes brīža – kā uzrakstīts e-pasts, gramatika, familiaritāte vai pārlieku liels stīvums, skanīgā vai neizteiksmīgā balss pa telefonu, ienākšana pa durvīm, apsviedīgums vai lempīgums, ķermeņa valoda, acu skatiens un ... rokas spiediens.
Nevaru un nevaru atbrīvoties no priekšstata (bet varbūt arī nevajag), ka vārgais, ļenganais vai pārlieku trauslais rokasspiediens neko labu par cilvēka izlēmīgumu, stingro mugurkaulu vai pārliecinātību neliecina. It īpaši, ja vēl šāda rokasspiediena īpašnieks ir vīrietis.
Reizēm gadās jauka un atklāta saruna (man patīk intervijas tomēr dēvēt par tikšanos un sarunu), bet noslēgumā “lupatiņa”. Un tad liekas, bāc, kāpēc man vispār bija jāpasniedz viņam sveicienam roka. Labāk man nemaz nebūtu šādas netiešās papildus informācijas. Bet kā tad citādi atsveicināsies un pateiksies par sarunu?!
Izbaudu lielus, spēka un vitalitātes pilnus (bet ne spīles, nepārprotiet) rokas spiedienus. Liekas, tūlīt tūlīt viņš novilks žaketi, atrotīs piedurknes un sāks rakt. Ir, darītājs!
Biznesa vidē šādu pilnīgo rokasspiedienu ir daudz. Lielākoties tie ir pavirši formāli un ne ar sievietēm (nez kāpēc Latvijā tāds aizspriedums). Lielākoties es esmu tā, kas pirmā pasniedz roku pirms vai pēc viens pret viens lietišķas tikšanās. Ja ir kāds publisks pasākums, tad tomēr neuzprasos, paliekam pie korektas galvas pamāšanas un vārdiskas sasveicināšanās.
Interesanti, cik daudz informācijas apzināti var nolasīt īsā rokasspiediena laikā?
N.B. Visi stāsti balstīti uz patiesiem notikumiem. Stāstu varoņu vārdi netiek minēti vai ir mainīti, saglabājot anonimitāti.
komentāri