Izlasīju jauno Paulu Koelju grāmatu „Brida” (Jāņa Rozes apgāds, 2010). Autors atkal nelika vilties. Esmu gandarīta, ka nopirku. Stāsts par gadu īru meitenes dzīvē, kas mainīja viņas skatījumu uz pasauli, tās kārtību un sevi. Stāts par Otrās puses meklējumiem un iekšējo Spēju attīstīšanu.
Apziņa, ka mums kaut kas pieder, dara mūs laimīgus. Jo vairāk un jo kvalitatīvāku objektu vai subjektu pieder, jo labsajūta tiek kāpināta. Taču, jo vairāk nostiprinās pārliecība, ka man tas pieder, jo lielāka kļūst atkarība.
Kurš no jums vai jūsu paziņām, kolēģiem ir kādreiz atnesis uz darbu medicīnas lapu, kurā būtu norādīts, ka darbā divas vai trīs nedēļas neieradies depresijas dēļ? Vismaz man tāds gadījums Latvijā nav zināms. Turklāt vairākums to nemaz neuzskata par slimību, bet gan par cilvēka gribas vājumu. Sak’, viņš vienkārši nevar saņemties, ko tur tēlo nevarīgo!
Vispragmatiskākā atbilde – kad kādam kaut ko vajag no otra ... naudu, seksu, atzinību, ievērību, palīdzību ... Ārkārtīgi vienkārša formula, bet tikai tagad to esmu atskārtusi tik skaudri.