Laimīgās un nelaimīgās nācijas

Laimes jēdziens ir daudz cilāts gan filozofijā, gan psiholoģijā, gan ētikā. Laime skatīta gan kā pastāvīgs cilvēka psiholoģiskais stāvoklis, gan kā mirkļa eiforija, uzplaiksnījums. Vakar uzdūros dokumentālajai filmai, kur laimes stāvoklis tika analizēts pasaules valstu, nāciju sakarā.

Izrādās laimes jēdziens tiek analizēts arī statistiski, apkopojot dažādu nāciju indivīdu subjektīvos spriedumus par laimi. Nīderlandiešu sociālo zinātņu doktors Ruut Veenhoven izveidojis pasaules laimes datu bāzi - The World Database of Happiness . Pēc sakrāto datu analīzes izveidota arī laimīgāko un nelaimīgāko nāciju pasaules karte. Kā redzam, diemžēl Latvija ir to nelaimīgāko nāciju sakarstā.

Analizējot cēloņus, protams, nonāk pie sakarības, ka stabilitātes un drošības sajūta, kas mantota no paaudzes uz paaudzi, ir būtisks priekšnoteikums, lai cilvēks justos pasargāts un laimīgs. Tieši valstīs, kuras savas vēstures notikumu gaitā gandrīz katru gadsimtu jeb katru paaudzi pārdzīvojušas pārmaiņas (karus, revolūcijas, ekonomiskās krīzes, politisko iekārtu maiņu u.tml.), iedzīvotāji jūtas nomākti un visnelaimīgākie. Ne velti austrumniekiem ir lāsts – „Kaut tu dzīvotu pārmaiņu laikā”. Pēc kartes var lieliski redzēt, ka tās izteikti ir visas postpadomju valstis.

Valstis, kurās iedzīvotāji jūtas laimīgi, ir Islande, Nīderlande, Šveice, Zviedrija, Austrija, neatpaliek Kanāda, ASV, Norvēģija un Austrālija. Kas ir laimīgs cilvēks pēc veiktajiem pētījumiem? Tas ir drošs, pašpietiekams un aktīvs, neskatoties uz vecumu. Par piemēru minēta skandināvu ģimene nu jau gados, kurā laulātais pāris – viens vēl strādājošs, otrs jau pensijā, ar lieliem un pasaulē aizlaistiem bērniem – katru nedēļu katrs veic kādas četras aktivitātes. Tā ir gan sportošana - nūjošana, gan rokdarbu pulciņš, gan operas mīļotāju klubiņš, gan bezmaksas kursi vietējā tautskolā u.tml.

Dokumentālajā filmā izskan doma, ka laimes sajūtai ir jābūt pastāvīgam, dabiskam cilvēka stāvoklim, nevis īsiem, nepastāvīgiem, vētrainiem pārdzīvojumiem. Ciešanas, kuru cildenā daba ir izslavēta tieši krievu literatūrā, īstenībā neveicina cilvēka pilnveidi, bet drīzāk sagrauj personību. Diemžēl, velkot paralēles ar Latviju, ciešanu loma ir dziļi ieaugusi arī mūsu kultūrā, literatūrā, mākslā un audzināšanā. Mēs uztveram ciešanas kā pašsaprotamas mūsu dzīvē. Vai bērnībā esi dzirdējis labi pazīstamu frāzi no pieaugušajiem – nesmejies tik dikti, lai vēlāk nenāktos gauži raudāt! Bet, ja tā padomā, kas tur slikts no sirds priecāties, lēkāt aiz laimes, izbaudīt, piemēram, veiksmi līdz mielēm?! Vai šīs bailes, nedrošība par nākotni un neieaudzinātā prasme priecāties nav mūsu nācijas nelaimīguma sajūtas cēlonis?