Privātīpašnieciskuma teorija

Apziņa, ka mums kaut kas pieder, dara mūs laimīgus. Jo vairāk un jo kvalitatīvāku objektu vai subjektu pieder, jo labsajūta tiek kāpināta. Taču, jo vairāk nostiprinās pārliecība, ka man tas pieder, jo lielāka kļūst atkarība.

Mēs jūtamies ārkārtīgi komfortabli, kad mums pieder māja, mašīna, firma, vīrs vai sieva, bērni. Turklāt it īpaši tad, kad apzināmies sevi par vienīgo īpašnieku – tas ir mans un vienīgi mans. Viss tas piešķir papildus svarīguma sajūtu. Tieši šī svarīguma sajūta ir tā, kam mēs pieķeramies. Mēs kļūstam atkarīgi. Un nedod dies’ kādā brīdī nākas kaut ko no šī visa vai pat visu piederošo zaudēt, pamats vienkārši var pazust zem kājām. Taču lielākā traģēdija pat neatspoguļojas tajā, ka kādas lietas vai cilvēka vairs nav, bet gan mūsu svarīgums ir zudis. Vienā brīdī esam kļuvuši mazsvarīgi, vai arī viss kļuvis mazsvarīgs.

Nu tad sakiet, vai pēc šīs visas loģikas cilvēks nav viena privātīpašnieciska būtne?