Depresija

Kārtējais dokumentālo filmu vakars. Skatāmies tiešsaistē www.1-film-online.com (iesaku, daudz labu filmu par cilvēka psiholoģiju, vēsturi, zinātni, tehniku u.tml.). Šoreiz par depresiju un tās pārvarēšanu.

Kurš no jums vai jūsu paziņām, kolēģiem ir kādreiz atnesis uz darbu medicīnas lapu, kurā būtu norādīts, ka darbā divas vai trīs nedēļas neieradies depresijas dēļ? Vismaz man tāds gadījums Latvijā nav zināms. Turklāt vairākums to nemaz neuzskata par slimību, bet gan par cilvēka gribas vājumu. Sak’, viņš vienkārši nevar saņemties, ko tur tēlo nevarīgo!

Laikam nav atsevišķi jāskaidro, ka depresijas pazīmes ir nomāktība un apātija pret atkārt notiekošo, neieinteresētība un galīgs motivācijas trūkums celties un darīt jebko. Gribas ierauties sevī, dienām nelīst no gultas vai dzīvokļa ārā, nekontaktēties ne ar vienu. Izklausās bezcerīgi. Turklāt depresija var atspoguļoties ne tikai uz cilvēka emocionālo pašsajūtu, bet arī tīri fiziski – kad kaut kas pēkšņi ne no šā, ne no tā sāk sāpēt.

Depresijai esot divi veidi – ārējo apstākļu vai notikumu radītā un iedzimtā. Pirmā iestājas, kad noticis kāds traumējošs pārdzīvojums, traģisks notikums u.tml. Toties otrais depresijas veids ir iedzimts, tas ierakstīts cilvēka gēnos un var tikt nodots no paaudzes uz paaudzi. Filma galvenokārt bija balstīta uz brīdinājumu, ka tā ir ārkārtīgi nopietna 21.gs. cilvēku slimība un tai būtu jāpievērš uzmanība, kamēr nav par vēlu ko labot. Turklāt kaudzēm tiek apēsti dažādi antidepresanti, bet vai tā ir labākā izeja?

„Depresija”, 2001, pastelis (Schmitt&Hall studija)

Visi tie padomi, ka jāgriežas pie psihoterapeitiem, speciālistiem tā kā būtu skaidri un saprotami, tikai cik daudz cilvēku turp dodas? Es te runāju par Latviju, nevis Ameriku, kur pie katra sīkuma skrien pie ģimenes psihoterapeita. Mums jau ieaudzināts, pirmkārt, kauns atzīt savu nevarību vai prasīt palīdzību, otrkārt, tik pašam ar visu galā, jo pats jau tas gudrākais, treškārt, a ko citi par mani padomās. Tad nu staigājam tādi ierāvušies sevī un grimstam dziļāk un dziļāk depresivitātē, kamēr dzīvē vairs nav nedz īsti intereses pret to, kas ar tevi pašu vai ar līdzcilvēku notiek.

Ak, jā, vēl jebkurš negadījums – tuvinieka, darba vai mājas zaudēšana tiek uztverta kā viens liels melns punkts visam. Klapes uz acīm un nekādas izejas neredzam. Kaut gan tā ir vienīgi daļa no katra dzīves pieredzes. O, tieši šis pēdējais apgalvojums man patika – viss, kas ar mums notiek, ir tikai daļa no mūsu dzīves pieredzes!

Taču arī tas nebūtu tas galvenais, kas pamudināja mani uzrakstīt šo rakstu, moralizēt un dot padomus jau varam daudzi, kamēr paši nesajūtam uz savas ādas. Visvairāk uzmanību piesaistīja filmā apskatītie veidi, kā tikt laukā no depresijas stāvokļa. Nerunājot par medicīnisku iejaukšanos kā elektrošoks, ko arī pielieto dziļas depresijas gadījumos, vai ilgstošs darbs ar psihoterapeitu viņa kabinetā. Pārbaudīts paņēmiens ir 40 stundu apzināta būšana nomodā un staigāšana, vienkārši bezmērķīga klīšana pa pilsētu. Turklāt nedrīkst šajā laikā sēdēt pie datora vai blenzt televizorā. Efekts zudīs, ja kaut mirkli piesēdīsiet un aizsnaudīsieties kaut uz pāris minūtēm.

Vēl viens zināms paņēmiens, kā var pašārstēties no depresijas, ir zīmēšana, pat tad, ja lāga nemākat to darīt. Tātad ņemt krāsas, zīmuļus, papīra lapas un zīmēt, zīmēt, zīmēt, vienalga ko un pēc iespējas ilgstošāk un ar pilnu atdevi darbībai. Kaut gan, to var attiecināt uz jebkuru radošu nodarbi, kad ir iespēja pilnībā atslēgties no esošās situācijas, apkārtējās pasaules un tur valdošām problēmām.

Interesants grupas terapijas veids (dzirdēju pirmo reizi), kad visi klātesošie, izņemot psihoterapeitu, abu dzimumu pārstāvji ir pilnīgi kaili sasēdušies aplī, lai viens otru labi redzētu, un apspriež savu emocionālo stāvokli un fiziskās sajūtas, ko radījis šis stāvoklis. Acīmredzot šeit uzsvars tiek likts uz iedzimto interesi pret pretējo dzimumu, centiens atdzīvināt cilvēka libido. Kā zināms, viena no depresijas pazīmēm ir pilnīgs atsalums un intereses trūkums pret pretējo dzimumu.

Citos avotos atkal minēts, ka depresiju var veiksmīgi ārstēt ar fiziskām nodarbēm, kustībām mūzikas ritmā, ar akupunktūru u.tml. Galvenais atrast sev atbilstošāko paņēmienu. Līdzīgi, kā citos gadījumos, arī šeit nav universālu līdzekļu. Nu ko, informācija tagad ir, atgriežamies pie savas zeltas proporcijas meklējuma!