Nē, tas nebūs stāsts par Paulu Koelju grāmatām, bet gan par autora radītā tēla Gaismas bruņinieka pasaules uzskatu - ja Tu kaut ko patiesi vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu. Jo reizēm ir dzīvē brīži, kad, lai ko Tu darītu un lai ar kādu sparu rautos uz priekšu, kājas slīgst it kā purvā, uzrodas nez no kurienes visādi traucēkļi un “labvēļi”. Savukārt ir brīži, kad liekas ir kāda vienota pasaules dvēsele vai kopēja cilvēces apziņa, kas nolasa Tavas karstākās vēlmes un steidz Tev palīdzēt. Pazīstamas sajūtas?
Daži kinematogrāfa gabali, kuri uzrunājuši ar mazliet kariķētu, taču gana skarbu skatījumu no malas uz mūsdienu cilvēku un viņa vietu sabiedrībā, konkrētā struktūrā, tīklā.
Liela daļa cilvēku visu savu darba mūžu paliek darba ņēmēja pozīcijā, citi atkal kļūst uzņēmēji. Uzgāju pāris interesantas infografikas, kur vienā no tam vizuāli attēlots pasaules iedzīvotāju iedalījums pēc ekonomiskās aktivitātes. Interesanti, ka uzņēmēju un nestrādājošu cilvēku pasaulē ir gandrīz vienādā skaitā.
Neviena cilvēka dzīve nav nenozīmīga, neviens nav lieks, nedz nav spējīgs atrast cilvēku, kuram būtu nozīmīgs un vajadzīgs. Pēdējais notiek tieši tad, kad esi pilnībā patiess pret sevi un nekoncentrējies uz dzīves cirsto rētu aizlaizīšanu, bet gan uz to, kas notiek tev apkārt, uz cilvēkiem, kas tev ir blakus, uz mērķi, kuru jāsasniedz, lai mazinātu ciešanas un vairotu cilvēkmīlestību.
Mēs piedzimstam labirintā. Kā jums tāda teorija? Cilvēks piedzimstot nokļūst labirintā, pa kuru viņam būs jāiet dzīves laikā. Turklāt labirinta sienas, kas ierobežo reizēm šaurākas vai platākas ejas, ir mainīgas atkarībā no gadiem, pieredzes, situācijas u.tml.
Sākumā krāšņa, krāsu un formu pārpilna, ar tuksnešu plašumiem un kalnu varenību elpu aizraujoša. Dzīvības un kustības pilna. Tīra un sakrāla. Tad pēkšņi skaudra, tieša, nāves seju, nabadzību un pagrimumu rādoša. Kā budistu mūku veidota grezna mandala un kā putekļi.
Nevar viennozīmīgi atbildēt, par ko īsti ir šī filma – vai par klasisku mīlas trīssturi, vai par sociālās vides atšķīrībām, vai par sievietes raganisko noslēpumaino dabu, kas vilina vīriešus līdz kraujai un neuzmanīgākie krīt ... Erotisms - laikam tas īstais raksturojošais vārds šīs filmas noformējumam. Iesaku noskatīties!
Filmas „Amaya”, skatīšanās laikā sajūtas var nosacīti iedalīt trijās daļās: sākumā ārkārtīgi reālistisks vides un cilvēku attiecību attēlojums, sižeta un personāžu ieskicējums; tad austrumu kultūrai raksturīgas smalkas gandrīz netveramas, bet simboliskas detaļas – lietus aiz loga, kas atspoguļojas Amayas sejā līdzīgi nerimstošām asarām, pulksteņa tikšķis, kas bezkaislīgi tik skaita uz priekšu cilvēka dzīves mirkļus, vēja dzirnaviņas, kuras šoreiz iekustina ventilators, nevis kalnu brīvais vējš u.tml.; visbeidzot smeldzīga nolemtības sajūta, skumjas, gandarījums, sāpes un mīlestība.
Likās interesanti un lielā mērā atbilstoši, tāpēc izveidoju kompilāciju no dažādiem avotiem ar katras no divpadsmit zodiaka zīmēm desmit dzīves principiem. Atļāvos piekoriģēt un izcelt, manuprāt, katrai zīmei visatbilstošāko. Piemēram, lauvam - Priekš kam jums saule, ja es jums esmu!?
Mūsdienās valda pieņēmums, ka darba vietu jāmaina ik pēc pieciem gadiem, taču daudzi atzīst arī, ka darbs jāmaina nevis tad, kad pagājis noteikts laiks, bet tad, kad vairs vienkārši nevari palikt ilgāk tur, kur esi, respektīvi, vadoties pēc iekšējās izjūtas.
Kāds ir optimālais laiks, cik ilgi cilvēks var nostrādāt vienā darba vietā, lai nenonāktu līdz "izdegšanai" vai profesionālajai deformācijai? Respektīvi, cik ilgi var darīt diendienā vienu un to pašu darbu, nezaudējot iekšējo "uguntiņu"?
