Dzīvesziņai » Kino

Erotiska latviešu spēlfilma MONA (2012)

Nevar viennozīmīgi atbildēt, par ko īsti ir šī filma – vai par klasisku mīlas trīssturi, vai par sociālās vides atšķīrībām, vai par sievietes raganisko noslēpumaino dabu, kas vilina vīriešus līdz kraujai un neuzmanīgākie krīt ... Erotisms - laikam tas īstais raksturojošais vārds šīs filmas noformējumam. Iesaku noskatīties!

21.aprīļa sestdienas vakars bija sevi pieteicis neticami silts un saulains, tā ka Forum Cinemas zālē uz filmas „Mona” noskatīšanos bija atnākuši tikai kādi padsmit skatītāji. Jāsaka, izvēli noskatīties šo filmu izdarījām impulsīvi, kaut arī nosaukumi medijos bija intriģējoši – erotiskais kino, „16+”, latviešiem savs «Twin Peaks», izdomātā mīlestība, mūsdienīga pasaka pieaugušajiem u.tml. Filmas video treileris sižeta ziņā neko neizteica, bet pārsteidza ar kvalitatīvām redzes gleznām – senatnīga muiža, asinis, kaili ķermeņi, kautķermeņi.

Filmas darbība risinās kādā Latvijas mazpilsētiņā, kur iedzīvotāju galvenais iztikas avots ir lopkautuve. Biznesmenis no Rīgas Tomass (tēlo lietuviešu aktieris Sauļus Balandis) glaunā Bentlijā ierodas uz sava tēvoča bērēm, ierauga vietējo meiteni Monu (tēlo latviešu aktrise Kristīne Belicka) un vairs nedomā par atgriešanos Rīgā, nedz par savu biznesu, nedz lauleni. Vairāku mazpilsētas iedzīvotāju līdz šim mierīgā dzīve sagriežas kājām gaisā. Kaislei, mistika, dzīvnieciski instinkti un cilvēciski trauslie pārdzīvojumu saplūst vienā veselā.

Rezultātā mīlas trīsstūra vājākais (ne fiziski) posms - lopkautuves strādnieks Hanss (tēlo latviešu aktieris Lauris Subatnieks)iet bojā. Savukārt viņa krievu kolēģis (tēlo Krievijas teātra un kino aktieris Valērijs Jaremenko) kārtīgs strādnieks, gana izturīgs dzērājs un praktiķis pēc dabas, iegūst Monu par sievu tā paša praktiskā asvēruma dēļ – vienai pašai sievietei mazpilsētā ir grūti. Te vairs nav runa par jūtām, kaislībām vai nez kaut kādām smalkām matērijām.

Režisores Ināras Kolmanes spēlfilmu «Mona» tapusi filmu studijā «Deviņi» sadarbībā ar Islandes kinokompāniju. Kā arī tajā skan oriģinālmūzika islandiešu mūziķu atskaņojumā. Filma galvenokārt uzņemta Cēsu apkārtnē, taču dažās epizodēs redzama kāda māja no Kuldīgas, Zvārtavas pils ārpuse un Stāmerienas pils iekšpuse. Filmā ir redzama arī reāla lopkautuve.

Nevar viennozīmīgi atbildēt, par ko īsti ir šī filma – vai par klasisku mīlas trīssturi, vai par sociālās vides atšķīrībām, vai par sievietes raganisko noslēpumaino dabu, kas vilina vīriešus līdz kraujai un neuzmanīgākie krīt ... Patika pašas režisores Ināras Kolmanes atbilde - ".. tā ir par to mistēriju, ķīmiju, kas notiek starp cilvēkiem. Kas notiek, kad esam draugi, kas notiek, kad kaislīgi aizraujamies, un kas notiek, kad mīlam. Cik esam gatavi ziedot? Bieži rutīna pārņem to, pēc kā cilvēki ir tiekušies gadsimtiem – brīvību savās jūtās, domās un lēmumos."

Savukārt mani pārņem zināms lepnums, ka viens latviešu kino gabals ir uzņemts tik augstā kvalitātes līmenī, kuru raksturo ilgstoša pēcgarša. Visvairāk uzrunāja tieši spēle ar cilvēka maņām. Redzes gleznas – applūdusī senā pils istaba, sveču gaismu ieskauta, kur nu vēl romantiskāk; skaudrās lopkautuves ainas – asins šļakatas, uzšķērstie kautķermeņi. Smaržā - ābeļziedi, rasa zālē, mitrā zeme, saputējusī istaba. Taustē – izbērtais cukurs, kurā var it kā nejauši uzvilkt simbolus, kas nenozīmē neko, bet varbūt ļoti daudz; saplēstais stikls uz grīdas; ceļa grants zem basajām pēdām; ķermeņu saskaršanās, pieskāriens. Garšā – alkohols, asinis, zāļu tēja, nogatavojušies ķirši, lietus ūdens.

Patika cilvēka dabas nesamākslotība – gan dzīvnieciskais, gan brutālais, gan dvēseles ilgu neaptveramais, gan banāli sadzīviskais. Hmm, erotisms, laikam tas īstais raksturojošais vārds šīs filmas noformējumam. Iesaku noskatīties!