Katrs Latvijas reģions ir ar savu bagātību un ar savu raksturīgo dabas ainavu. Ja kādreiz likās, ka izbrauciens 100 – 200 km attālumā no Rīgas ir kāds īpašs notikums, tad tagad viss šķiet tik kompakts, pārskatāms un sasniedzams nieka 1-2 stundās. Piecelies sestdienas vai svētdienas rītā, iemalko kafiju, iemet Google Maps pāris atslēgvārdus, lec automašīnā iekšā un uz priekšu.
Šogad, kā nekad iepriekš, esam izmantojuši iespēju apceļot Latviju, izejot vairākas īsākas un garākas dabas takas. Tāpēc labprāt padalīšos ar informāciju, ko labu apskatīt un pie reizes izkustēties nedēļas nogalēs.
Viena no populārākajām pastaigu takām Tatru kalnos ved līdz ezeram Morskie Oko jeb Jūras acij. Takas garums līdz ezeram ir mazliet vairāk kā 9 km, kas ved augstāk un augstāk kalnos. Ejot jārēķinās ar nelielu, bet pastāvīgu slīpumu augšup. Kā arī pastāv iespēja apiet apkārt ezeram pa taku aptuveni 2,5 km garumā. To noteikti iesaku visiem gājējiem izmantot, jo īstais ezera skaistums un kalnu grēdu varenība paveras tieši apejot "acij" apkārt.
Tāpat kā kāzas Latgalē, tā arī pilsētas svētkus svin trīs dienas. Ludzas svētku programmu sanāca izbaudīt tikai vienu dienu, bet citādi atpūtāmies, izpriecājāmies un izpeldējāmies ezera siltajos ūdeņos pēc sirds patikas.
Izskatās, ka rakstu cikls “Ja atvaļinājums tikai 2 dienas”, kas aizsākts gandrīz desmit gadus atpakaļ, turpinās. Šoreiz divu dienu izbrauciens – Jūrkalne, Pāvilosta, Ziemupe, Liepāja un Kuldīga. Tā gana rimti, izbaudot dabu, jūru, molus, vecpilsētu arhitektūru un našķojoties vietējos krodziņos un kafejnīcās.
Ludzas novadā pavisam ir astoņpadsmit ezeri, taču man vislabāk kopš bērnības pazīstami ir divi – Ludzas Mazais ezers un Ludzas Lielais ezers. Pēdējais pēc platības ir 17. lielākais ezers Latvijā ar 8,46 km2. Abi ezeri ir savienoti ar mazu kanālu zem tilta, kas atdala pilsētas divas daļas.
Starp retajām sniega salām spraucas ārā zaļi asni, sniegpukstenīši zied pilnā sparā un debesis bezgalīgi zilas virs vēl aizsalušā Mazā un Lielā Ludzas ezera, virs senā pilskalna, baltajiem katoļu baznīcas torņiem un mums. Bet pie tilta, kas savieno abus ezerus, kuru ielokā atrodas Ļucina, rosās balto gulbju pāris.
Savu septīto kāzu gadadienu šogad svinējām pie Usmas ezera, tādā rimtā nostūrī, meža un ūdens ielokā, SPA HOTEL USMA. Varēja apmesties gan viesnīcas vienā no divpadsmit numuriņiem, gan kempinga mājiņā, mēs izvēlējāmies pirmo variantu. Nebija doma izmēģināt dažādas SPA procedūras, vienkārši baudīt silto laiku, dabu un divvientulību. Uzreiz jāsaka, ka aktīvās atpūtas cienītājiem un skaļo ballīšu faniem te varētu būt gana garlaicīgi, jo nebūtu īsti ko darīt. Usmas ezera klātbūtne ļāva izbaudīt tikai vakara peldes un rīta pastaigas ar katamarānu.
Tas bija īsts atklājums priekš manis un patiess baudījums šovasar paplunčāties Aiviekstes HES aizsprosta pakājē un pastāvēt zem ūdens spiediena radītā spēcīgā ūdenskrituma. Turklāt Aiviekstes upe paredz ūdens priekus dažādu dziļumu piekritējiem, sākot no „ūdens līdz potītei” un beidzot ar „vairs nestāvu kājās”. Aiviekstes HES izrādās ir ne tikai gleznaina vieta, bet arī savulaik lielākā elektrostacija Latvijā.
Pa ceļam uz Aglonas baziliku atklājām un viesojāmies Maizes muzejā, kur saimniece visus sagaidīja latgaliešu tautas tērpā, ar tautas dziesmām un uzrunu. Jāsaka, ka muzeja dibinātāja un maizes ceptuves vadītāja Vija ir ļoti harizmātiska, enerģiska latgaļu sieva, kas pati par sevi ir šis muzejs. Tieši viņas stāstījums un personība (nevis ekspozīcija) ir tieši tas, kas vilina simtiem tūristu katru vasaru viesoties viņas mājās.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
