Latvijas vecākā pilsēta svin 840

Tā nu ir sanācis, ka abi esam dzimuši Latvijas vecākajā pilsētā, kas rakstītos avotos minēta jau 1177.gadā (salīdzinājumam - Rīgas mūžs tiek skaitīts no 1201.gada). Tā nav karagājiena vai iekarošanas hronika, kur visbiežāk saglabājušies senie vietu nosaukumi, bet gan kņaza Rjurika dēla Mihaila dzimšanas fakts. Jauna dzīvība, jauns sākums.

Pilsētas, kas allaž stāvējusi tirdzniecības ceļu un robežu krustpunktos, liktenis atspoguļots ģerbonī – atslēga un zobens. Visos laikos raiba nacionālā sastāva ziņā, kur dominējošie - latgaļi, ebreji un slāvi.

Ja toreiz Padomijā jeb mūsu skolas gados, pilsētā dzīvība kūsāja, tad tagad iedzīvotāju skaits būtiski sarucis. Pilsēta palikusi kā miera osta, kurā var atgriezties pēc Rīgas kņadas. Sakopta, sena, skaita, ūdeņu ieskauta, bet pārāk rimta, kas liek bažīties par tās nākotni.

Tāpat arī pilsētas svētkos reizēm šķita, ka pilsētas viesu tirdziņā, laukumos, parkā, pie estrādes ir vairāk nekā pašu ludzāniešu. Lai nu kā, svētki bija labi padevušies. Dieviņš ar laiku arī lutināja – saulaini, silti, bez lietus un negaisiem. Izpriecājāmies un izpeldējāmies ezera siltajos ūdeņos pēc sirds patikas.

Apskates cienīgi objekti ir atjaunotā Ludzas sinagoga, amatnieku centrs, pilsētas parks, pilskalns, katoļu un pareizticīgā baznīcas. Tirgus, kur var nopirkt da jebko, kas tiek legāli vai puslegāli pārvest pāri tuvākajām A robežām. Kreptīgais latgaļu alus, dziesmas un grāmatas vietējā valodā, mājražotāju produkcija un darinājumi.

Vakarpusē atkal bija Raimonda Paula koncerts un svētku salūts pilsētas parkā. Tur netālu arī dīķis ar strūklaku, kur blakus varde – noburtā princese. Ja kāds pusnaktī noskūpstīs, tad tiks pie daiļas sievas. Mīlētāju soliņš – populārākā fotografēšanās vieta. Zepkas muzikanta sols pie kultūras nama gan nav tik iecienīts.

Tāpat kā kāzas Latgalē, tā arī pilsētas svētkus svin trīs dienas. Piedāvājam foto ieskatu otrajā no tām.