Lietaino Lieldienu brīvdienu pelēcīgo un rimto noskaņu centāmies mazināt dodoties uz Daugavpili un baudot lielos un krāsu bagātos Marka Rotko darbus, kurus mākslas kritiķi un pats mākslinieks salīdzinājis ar tempļa sienām vai portāliem uz citu paralēlo realitāti.
Šo ceļojumu uz Nīderlandi plānojām jau vasaras sākumā, tāpēc bijām sagatavojušies, izpētījuši pārvietošanās un nakšņošanas iespējas. Tas noteikti palīdzēja ietaupīt gan laika, gan naudas resursus, jo valsts, un īpaši pilsētas - Amsterdama un Hārlema, ir gana padārgas. Labprāt padalīšos ar iespaidiem un noderīgiem padomiem tiem, kuri plāno braukt “uz savu roku”.
Termometra stabiņš pakāpies gandrīz līdz + 30 grādu atzīmei, un muzeju apmeklēšana šādā laikā ir drīzāk izņēmums nevis ierasta lieta. Taču izrādījās, ļoti aizraujošs un patīkamies pārsteigumiem bagāts pasākums. Sāksim kaut vai ar to, ka pagājušajā svētdienā pamatekspozīciju atjaunotajā Latvijas Nacionālās mākslas muzejā un Biržas namā varēja apskatīt par brīvu.
Vēlreiz pārliecinājāmies, ka nav jāceļo kaut kur tālu prom, lai uzzinātu kaut ko jaunu un interesantu. Pagājušajā nedēļas nogalē veltījām vienu pēcpusdienu, lai mazliet vairāk iepazītu kaimiņu novadu un pašu Ogres pilsētu.
Vienmēr esmu domājusi, garām braucot, kas tas par interesantu namu, kura dārzs un paša fasāde atgādina Gaudi mākslas šedevrus Barselonas parkā - no mazām krāsainām flīzītēm un akmentiņiem izliktas mozaīkas, skulptūras, izgreznoti soli un celiņi. Tad nu izrādās tā ir baznīca.
Jāpiekrīt lektora atziņai, ja skaties uz gleznu minūti, tad vari pamanīt tikai jauku kompozīciju vai krāsas, ja skaties piecas minūtes, tad jau redzi sižetu, bet ja desmit minūtes – tad vari pamanīt konfliktu, kas attēlots gleznā.
Multimediāla izstāde, kas sastāv no 9 lieliem ekrāniem, uz kuriem noteiktā secībā tiek projicētas 100 Kristīnes Luīzes Avotiņas gleznas, un noskaņas radīšanai atskaņoti 10 dažādi skaņdarbu fragmenti. Krāsu, skaņu un gaismas izrāde atkārtojās ik pēc 20 minūtēm, ļaujot izdzīvot četras dažādas noskaņas, pasaules vietas, gadalaikus, toņu dažādību.
Šo svētdien pusotru stundu pavadījām iepazīstot 56 franču mākslinieku veikumu. Kopumā ir izstādīti 78 darbi – gleznas, fotogrāfijas, instalācijas, video un audio mākslas objekti. Darbi tapuši laika posmā no 1992.gada līdz mūsdienām. Daži īpaši uzrunājoši.
Labi, ka mākslinieku darbi un paši mākslinieki stāsta. Zināmā mērā es kā skatītājs, klausītājs, vērotājs nodarbojos ar pilnīgu mākslinieka ekspluatāciju. Redz’, radi un vēl izskaidro. Taču šodien skaidrs bija viens, ka no izstādes aizgāju daudz bagātāka nekā būtu aizgājusi kā vienkārša darbu vērotāja.
No 30.marta līdz 30.aprīlim Spāņu kultūras centrā Seneca (Elizabetes ielā 18, 3.stāvā) būs skatāma Alises Mediņas gleznu izstāde „Andalūzijas saule”. Apmeklētāji tiek aicināti skatīt mākslinieces acīm divas no skaistākajām Andalūzijas pilsētām – Granādu un Seviļju. Košas krāsas, izsmalcinātā Andalūzijas arhitektūra, noslēpumainie iekšpagalmi, karstasinīgas sievietes, zirgu pajūgi – to visu un vēl daudz ko citu māksliniece A.Mediņa ir centusies atspoguļot savās gleznās. Lielākā daļa gleznu ir tapušas autentiskā vidē Andalūzijā, iejūkot pūlī starp spāņiem, uzmanīgi vērojot apkārt notiekošo un tverot sajūtas.