Purvīša balvas 2013 kandidātu darbu izstāde Arsenālā

Šorīt pamodos ar domu, ka negribu nekur ne ar ko neko. Vācietim kaut kā līdzīgi bija - „Un atkal rīts ir klāt, pie joda, es labāk nemostos nemaz. Klajš lauks. Neviena don Kihota, un, cik tik uziet,- dzirnavas”. Bet, paldies, Ērikam, kurš sākotnēji izvilka uz Dienas balvas fotogrāfiju Rīgas Mākslas telpā. Lielisks pasākums (saku, kā foto neprofesionālis), jo te bija Diskusija par fotogrāfiju ar lielo sākumburtu. Pēc tam, sekojot plūsmai, nokļuvām izstāžu zālē „Arsenāls”, kur no š.g. 16.februāra līdz 14.aprīlim apskatāmi Purvīša balvas 2013 nominantu darbi. Kopumā astoņi, kā paredz konkursa nolikums.

Sākumā izstaigājām izstāžu zāli un samērā pavirši pārlaidām skatienu izstādītajiem darbiem. Uzreiz uzrunāja Harija Branta ogles zīmējums „Pagraba cilvēks”, tad Ivara Drulles darbā no zobārstniecības ģipša, kas pārklāts ar autokrāsu, saskatīju pazīstamo kara laika sižetu par Hitlera bunkuru „Magda Gebelsa un viņas seši bērni. Pēdējais vakars”, no Miķeļa Fišera gleznām semantiski pazīstams tēls „Konstantīna Raudives savādie sakari”.

Te vēl bija Andreja Granta melnbaltās fotogrāfijas, Gļeba Panteļejeva metāldarinājumi un savādais „ezis” no bambusa kociņiem un puto polistirola – „Made in China 60 000”, Kriša Salmaņa video instalācijas, Andra Eglīša „Zemes darbi” un Andra Brežes sākotnēji nesaprotamais.

Tas, kas bagātināja izstādi un padarīja to dzīvāku, piepildītāku, saistošāku, bija tikšanās ar māksliniekiem un viņu stāstījums, kas man šodien likās ļoti būtisks. Aiz katra darba atklājās dziļāka pasaule, gan ļoti tik tuvā, gan tālā un biedējošā.

Sākumā Ivars Drulle iepazīstināja ar sevi un saviem darbiem. Doma, kas mākslinieku nodarbina, - mēs piedzimstam vienādi, bet kādi mēs kļūstam apstākļu iespaidos?  Kur slēpjas mūsu patiesais „es”?  Vai tajās eksistenciālajās situācijās, kad jāizšķiras par dzīvību vai nāvi, nogalināt vai glābt, runāt publiski vai stāvēt klusu?

Mākslas darbu sākumam bija kalpojušas pāris izlasītās rindiņas no avīžu rakstiem, taču tālāk redzams mākslinieka pētnieciskais darbs, iedziļināšanās situācijā. Kaut ar to pašu Magdu Gebelsu un viņas lēmumu 1945.gada 1.maija vakarā, liekot bērnus gulēt, noindēt tos ar mutēs ieliktām nāvi nesošām kapsulām. Situācija, ko nevar vērtēt viennozīmīgi.

Vai arī darbā „Ilgošanās ir svarīgāka kā realizācija …”, kur platformāta Siguldas stacijas fotogrāfija un figūriņas - soliņš ar gaidītājiem. Stacijas kā tādas robežšķautņu vietas, kur kāds gaida un nesagaida, kur kāds aizbrauc un neatgriežas, bet varbūt sagaida un atgriežas? Stacijas, no kurām aizgāja ešeloni ar izsūtāmajiem, bēgļiem, karavīriem, no kuriem lielākā daļa neatgriezās vairs nekad. Šī gaidīšana un ilgošanās šajā mākslas darbā ir svarīgākais, nevis satikšanās brīdis, kas ir vienkāršs, saprotams un viennozīmīgs. Stacijas ir sarežģītas vietas, un gaidīšana arī ir sarežģīta.

Katrs Ivara Drulles darbs ir patstāvīgs stāsts. Par cilvēku un situāciju, kurā viņš nokļūst vai dzīvo. Stāsts, piemēram, par kaimiņu onku ar trim norautiem rokas pirkstiem, bet kurš visu dzīvi labo tik smalkos rokas pulksteņu mehānismus. Stāsts par Kundziņsalas makšķernieku, kurš nav gatavs evakuēties, atstāt savas mājas un ierasto nodarbi, pat tad, kad izlīst bīstamas ķīmiskas vielas un apdraud viņa veselību, pat dzīvību. Mākslinieks jautā – vai tu būtu gatavs atstāt savas dzimtās mājas, lai glābtu savu dzīvību?

Otrs runātājs šodien bija vairāku gaismas un skaņas instalāciju autors Andris Breže. Kaut arī viņa nostāja ir „māksliniekam nav jāstāsta, katram pašam jāredz”, Andra Brežes stāstījums palīdzēja uz viņa darbiem paskatīties citām acīm. Darbu sākums – skaņa no visiem labi pazīstamām dienas gaismas spuldzēm, to dūkoņa, garenos stieņos iesprostotā gaisma. Visas lietas – Krājbankas ēkas griestu spuldzes, Staiceles fabrikantu gumijas zābaki, padomju laiku aloģiskais lozungs par mieru visā pasaulē – tikušas izmestas un tagad dzīvo otru savu dzīvi. Divas dzīves, divi stāsti, par vienu un to pašu?

Sākumā formas, skaņas viņa darbos man likās nežēlīgas, jo tiešām atgādināja padomju laika gaiteņus, bezpersoniskumu, cilvēka izteiksmes brīvību ierobežošanu. Kad instalācijas ielenca cilvēki, klausītāji un mākslinieks izstāstīja savu darbu pamatidejas, tās kļuva saprotamākas. Interesanti divi darbi „Saullēkta mēģinājums”. Nezinu, vai pietrūka vecās spuldzītes raustīšanās.

Labi, ka mākslinieku darbi un paši mākslinieki stāsta. Zināmā mērā es kā skatītājs, klausītājs, vērotājs nodarbojos ar pilnīgu mākslinieka ekspluatāciju. Redz’, radi un vēl izskaidro. Taču šodien skaidrs bija viens, ka no izstādes aizgāju daudz bagātāka nekā būtu aizgājusi kā vienkārša darbu vērotāja. Atzīstiet, aprakstu lasīšana un tekstu klausīšanās austiņās nav tas.

Paldies par tik saturīgu dienu!