Marka Rotko mākslas centra apmeklējums

Mākslas centrs atrodas Daugavpils cietokšņa vaļņu ieskauts, senā un pamatīgā 19.gs. sākuma mūra ēkā, kas moderni iekārtota un lieliski piemērota mākslas darbu ekspozīcijām. Jāsaka gan, ka no paša mākslinieka darbiem redzējām tikai nedaudzus. Tikai viens no divu stāvu spārniem ir atvēlēts paša mākslinieka darbu izstādīšanai, pārējos trijos citas ekspozīcijas.

Ieejot Rotko zālē jāiziet cauri metāla detektoram, kā arī stingri aizliegts filmēt vai fotografēt, apliecinot to, ka tajā konkrētajā zālē ir izvietoti finansiāli augstu novērtēti mākslas darbi. Savukārt citu mākslinieku darbus varēja brīvi iemūžināt līdzpaņemtos fotoaparātos vai glāstāmierīcēs. Pieskatīšana arī nebija tik barga ne kameru, ne dzīvo uzraugu ziņā. Redz ko nozīmē Vārds ar lielo burtu.

Tā kā iepriekš zinājām ne pārāk daudz par mākslinieka dzīvi un daiļradi, tad izmantojām izdevību un centra kino zālē noskatījāmies aptuveni stundu garu dokumentālo filmu. No tās secināju dažas lietas, par kurām aizdomājies tikai noteiktā vecumā:

• Nez kāpēc dzimšanas vieta tiek uzskatīta par svarīgu atskaites punktu cilvēka dzīvē, kaut tajā vairākumā gadījumu dzīves stāstu tiek pavadīts ļoti maz laika gadu ziņā un, ja godīgi jāsaka, tad samērā maza ir tās vides ietekme uz cilvēka personības vai ģēnija tapšanu. Arī Rotko (īstajā vārdā Markus Rotkovičs) Daugavpili atstāja desmit gadu vecumā un neatgriezās tajā līdz pat pēdējai dzīves stundiņai. Viss izglītības, darba un radošā procesa mūžs, kā arī apkārtējie cilvēki, noderīgie kontakti vai iespējas nāca no ASV, kur viņš nodzīvoja visu savu dzīvi.
   
• Tev var būt 32, 42, 52 gadi, bet Tavus darbus joprojām nepērk, Tev jāstrādā naudas darbs un tikai brīvā laikā jārada,Tu joprojām esi ne pārāk atzīts profesionāļu vidū. Un tad pēkšņi jūra vai debesis pašķiras un pasaules atzinība nolīst kā zelta lietus. Bet Tev jau viss izdzīvots, izsāpēts, izmīlēts, vienīgā izvēle ... depresija un pašnāvība nu jau savā privātajā gleznošanas studijā.
   
• Vienalga, ko Tu dari, esi pirmais, kas dara tā, kā citi nedara vai neprot. Vai kāds daudzmaz apdāvināts mākslas students nevarētu klāt krāsu slāņus vienu virs otra, bagātīgi šķaidot tos ar terpentīnu (tāda bija Rotko gleznošanas tehnika), līdz panāk acij tīkamus lielus krāsu laukumus? Un kā vēl varētu. Bet vai kāds līdz Rotko ir tā darījis un tajā ielicis jēgu, stāstu un nozīmi. Tā sauktos dvēseles stāvokļa portretējumus. Nē. Un, lūk, ģēnijs!​

Tas par Rotko, bet todien acis priecēja arī Jolantas Ābeles smalkie un sievišķīģi vijīgie gleznojumi; norvēģu mākslinieka Jona Arnes Mogstada spēle ar klusināto toņu un spilgto sulīgo krāsu laukumiem; tekstilmākslinieces Lijas Rages skurpulozie un darbietilpīgie darinājumi no krāsotiem bambusa kociņiem, kas aptīti ar kaparu un dzīpariem;  Elīnas Titānes un Sanitas Ābelītes it kā mēnessgaismas apspīdētas keramikas skulptūras - trauslas, vijīgas, askētiskas, bet katra ar savu stāstu. Skat. bilžu galerijā.