Pasākums ar tēmturi #BaznicuNakts

Lietainais piektdienas vakars nemaz nemudināja uz pastaigu, bet tomēr saņēmāmies un apmeklējām divas baznīcas vai draudzes namus, kuriem ikdienā kādreiz bijām braukuši garām.

Misiones evaņģēliski luteriskā baznīca Čiekurkalnā

Vieta salīdzinoši nomaļa - Čiekurkalna 1.līnija - šaura vienvirziena ieliņa, kur tomēr ir iespējams atrast vietu auto novietošanai, salīdzinājumā ar Rīgas centru. Vienmēr esmu domājusi, garām braucot, kas tas par interesantu namu, kura dārzs un paša fasāde atgādina Gaudi mākslas šedevrus Barselonas parkā - no mazām krāsainām flīzītēm un akmentiņiem izliktas mozaīkas, skulptūras, izgreznoti soli un celiņi. Tad nu izrādās tā ir baznīca.

Ieeja namā nav viegli identificējama, atšķirībā no klasiskajām baznīcām. Pa kāpnītēm, garām gaiļa pjedestālam, iekšā pa stiklotām koka durvīm, nonāc latvisko ornamentu un dabas motīvu ieskautā senatnīgā telpā. Ja neredzētu altāra vietā uzzīmētu palielu kristiešu krustu, varētu nodomāt, ka te ir kāda dabas dievību pielūdzēju draudze.

Tad nu, pateicoties mācītājs Arta Burova stāstījumam, īsumā iepazīstam Misiones draudzes nama vēsturi.  Baznīca uzcelta un atklāta Latvijas pirmās brīvvalsts laikā 1928.gadā. Bet Misiones draudzes biedrību 1921. gadā dibināja Arnolds Vilciņš ar mērķi apvienot Krievijā dzīvojošos latviešus, kas toreiz bija atgriezušies uz dzīvi Latvijā.

Oļģerts Miķelsons - latviešu Gaudi

Bet šo fantastisko akmens dārzu 30 gadu laikā (iesāka 70.gados) radījis bijušais būvinženieris un draudzes diakons Oļģerts Miķelsons, kuram tagad jau ir ap 90 gadu un veselības problēmu dēļ viņš atrodas slimnīcā. Viņš ir ļoti interesanta personība.

Padomju varas gados nama fasādē iestrādājis trīs neatkarīgo republiku  - Igaunijas, Latvijas, Lietuvas - karogus, kuri veiksmīgā kārtā toreiz netika pamanīti un joprojām atrodas savā vietā. Pēdējos padomju gados Oļģerts Miķelsons ar krustu un Bībeli rokās vadīja demonstrācijas pret okupācijas militāristiem Zvārdes poligonā. Tāpat arī šajā Misiones draudzes namā tika iesvētīts Vides aizsardzības kluba karogs.

Ļoti maz vai praktiski nav internetā atrodamas informācijas par paša Oļģerta Miķelsona dzīves skatījumu, pārdomām, atšķirībā no kataloniešu mākslinieka Gaudi, par kura dzīves filozofiju gana daudz sarakstīts. Uzdūros mazam citātam om.vera.lv vietnē, kas, šķiet, veidota kā Oļģerta Miķelsona mājas lapa, bet pagaidām ar trūcīgu materiālu. Atļāvos pārkopēt autora citātu, kas kaut nedaudz ļauj ieskatīties viņa personībā:

Mani interesē viss jaunais; veco paturu galvenokārt kā pieturas punktu, lai jaunais neaizlidotu neaizsniedzamās tālēs.  [..] Mani ne tik daudz interesē kāds gatavs cilvēku rokām darināts veidojums, bet galvenokārt process, kā tas tapis. No mākslām man vistuvākā ir glezniecība, ar kuru pats savā laikā cītīgi nodarbojos, sarīkodams pat gleznu izstādes, bet vēl tuvāk sirdij stāv mūzika, kuras kārta kad pienāca, sacerēju vienu garīgu kora dziesmu pēc otras. Patiesībā es tās nesacerēju, bet tikai pierakstīju dzirdētās no savas Iekšienes. Tām ir izteikta daiļskanīga melodiskā līnija, kuras dēļ mūsu draudzes kora diriģente tās nosauca par garīgiem šlāgeriem. Pusei no šīm apmēram 70 dziesmām ir arī mani vardi, kas lielākoties veltīti manām draudzenēm, bet, saprotams, arī manam mīļajam Dievam un Tēvam Jēzū Kristū. Bet, noslēdzot šo aprakstu, ir jāliecina, ka visa mana dzīve ir Viena Liela DIEVA ŽĒLASTĪBA.

Izbrīna arī mazais sekotāju skaits draudzes Facebook lapai (uz doto brīdi tikai 85 gab.), kur tās uzturētāji nenogurstoši liek aktuālāko informāciju, tiešām gana interesantu ar kvalitatīvām fotogrāfijām no viņu skaistā dārza - https://www.facebook.com/misionesbaznica/

Baznīcu nakts Misiones draudzes koncerts

Tiesa noklausījāmies tikai koncerta pirmo daļu, kur muzicēja Lelde Tīrele (klavieres) un Krišjānis Gaiķis (čells), atskaņojot Roberta Šūmaņa un Pētera Čaikovska skaņdarbus. Zemāk mazs ieskats saņemtajā skaņu veldzējumā pēc intensīvas darba nedēļas:

Golgātas baptistu baznīca

Otrs mūsu Baznīcu Nakts ceļojuma pieturas punkts bija Brasas apkaime un baptistu draudzes nams Hospitāļu ielā. Ja pirmā baznīca bija maziņa, taču gandrīz pilna ar apmeklētājiem, tad šis nams - liels un šajā vakarā skopi apmeklēts. Taču mūs sagaidīja gana runātīgs krievu draudzes gans (viņi tur izrādās dalās - latviešu baptistu draudze un krievu baptistu draudze - kārtējais mazās Latvijas fenomens, ka tik kaut ko sadalīt).

Šajā namā visvairāk mani uzrunāja Ivitas Skudiķes luminiscējošo septiņu lielformāta gleznu sērija „Derība varavīksnes krāsās”, kas radīja zināmu dievišķās klātesamības efektu - tēli, kuri it kā izpeld ārā no gleznas, mainoties apgaismojumam. Pirmais no darbiem "Ticība" - kalni, virs kuru galotnēm parādās zilganās gaismas apmirdzēts eņģelis kā atspulgs kalna galā stāvošam stāvam.

Jūs esat pasaules gaišums, pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. (Mt.45;14)

Tēmturis, haštags, mirkļbirka

Atkāpei. Baznīcu nakts materiālu sagatavotāji hashtag latviskam apzīmējumam lieto vārdu "tēmturis", kas tiešām skan ļoti latviski (kā Dievturis). Man mazliet neierasti, jo pati lietoju šo "mirkļa birka". Ieskatījos Akadēmisko terminu datu bāzē, izrādās ieteicamais variants ir "atsauces tags" (hmm, izklausās pēc pustulkojuma). Nu ko, vēl viens jaunvārdiņš, par kuru valodniekiem iespēja paplosīties.