Kur tie laiki, kad uz Sārēmu tika braukts skolas nomātā autobusā un dzīvots kempingā?! Visi paklausīgi tika izvadāti pa tradicionālajām Muhu salas un Sāremas jeb Sāmsalas populārākajām vietām - meteorīta krāteri, koka vējdzirnavām, Kuresāres cietoksni, klinšaino stāvkrastu. Starp citu, tieši no Pangas stāvkrasta es labus gadus atpakaļ pārvedu mājās akmeni ar pīradziņa dvēseli (man ir tāds niķis meklēt īpašos akmeņus).
Šoreiz tikai neapmetāmies kempingā vai kādā no izslavētajām Igaunijas SPA viesnīcām, bet gan izvēlējāmies booking-ā noīrēt ģimenes māju jūras krastā. Kabli apvidus nu jau bija pazīstams, jo tur atrodas viena no nedaudzajām smilšainajām pludmalēm Igaunijas R krastā. Pārējās vietas vai nu aizaugušas ar zālēm, vai nu tik akmeņainas, ka bez peldkurpēm normāli ieiet nav iedomājams.
Ledus laikmeta centrs atrodas netālu no Tartu jeb Tērbatas, padsmit kilometrus uz Z pusi, nelielā ciemā Äksi skaista ezera krastā. Pati ēka atgādina pelēku lielu kluci, kurš iekšpusē sastāv no trim stāviem ar palielu tukšumu vidū, kur izvietots centra galvenais varonis un arī logotipa simbols – dabīga lieluma mamuts.
Galvenais varonis filmas beigās uzdot būtisku jautājumu – vai tam ir nozīme? Karā jau netiek nogalināts ne igaunis, ne čečens, ne gruzīns, ne krievs, karā tiek nogalināti vienkārši cilvēki, kuriem katram ir sava dzīve, mīloši cilvēki, vecāki vai bērni. Karš paņem visu, nāvei nav nacionalitātes. Kapam nav nacionalitātes.
Pagājušās nedēļas nogalē par godu savai alvas/rožu kāzu jubilejai nolēmām doties uz Igaunijas Z piekrasti, lai iepazītu gan vietējo dabu, gan pabaudītu SPA jaukumus. Rezultātā vēlreiz pārliecinājāmies par igauņu tīkamo dzīves rimtumu, atklājām vienu paradīzes pludmalīti un pabijām kūrortpilsētā, kur kāju spērām pirmo un, cerams, pēdējo reizi.
Nodzīvojot vairākas dienas Igaunijā un pierodot pie tās valsts ceļiem un braukšanas kultūru, atpakaļceļā iebraucot Latvijā radās teju vai izaicinājums tomēr piefiksēt dažas ar braukšanu saistītas īpatnības, kuras dzīvojot šeit uz vietas vai nu paslīd nepamanītas, vai arī gluži vienkārši neienāk prātā, ka varētu būt arī savādāk.
Ko nevar izdarīt pa dienu, to var - pa nakti, nodomāja Pingvīns. Ērti iekārtojies datorkrēslā, sāka bīdīt kodu rindas pa plato datora ekrānu. Te pierakstot kaut ko klāt, te padzēšot kaut ko nost. Līdz vienā brīdī neveikli atzveļoties krēsla atzveltnē, ar skaļu krakšķi salūza krēsla rokturis. Krēsla atzveltne kļuva ļengana un nelietojama.
Šo dienu nolēmām veltīt pastaigai gar jūru, kas atradās viena kvartāla attālumā no viesnīcas, kurā bijām apmetušies; šādiem tādiem pirkumiem un porcelāna muzeja apmeklējumam. Došanās uz pilsētas kartē noskatīto muzeju izvērtās par lielisku pastaigu rudenīgā parkā.
Ja agrāk brauciens uz citas valsts galvaspilsētu bija vesels notikumus, tad tagad tas līdzvērtīgs braucienam uz nosacīti netālu esošu pilsētu. Tā nu piektdienas vakarā pēc darba sēdāmies auto un ap pusnakti bijām jau Tallinā. Aptuveni 310 km un 4,5h ceļā. Nākamajā dienā uz Lennusadam Igaunijas Jūras muzeju, Olde Hansa un Viduslaiku spīdzināšanas instrumentu muzeju.
Šoreiz brauciena pa Igauniju galamērķis bija pilsēta rietumu piekrastē – Hāpsala jeb Hāpsalu (Haapsalu). Izvēlējāmies tās izslavētās dziednieciskās atmosfēras, skaistās senās koka ēku arhitektūras un jūras tuvuma dēļ.
