Autovadītāja piezīmes. Latvija vs Igaunija

Latvijas Dienvidu robežu no Igaunijas Ziemeļu malas šķir vien pāris simti kilometru, kuri ar automašīnu nobraucami dažās stundās. Atmetot aizspriedumus, ka Igaunijā viss ir labāk nekā Latvijā, to ka Latvijā ir savs "veiksmes stāsts", bet Igaunijā Skype, šķiet, satiksmes ziņā brālīgai Igaunijas republikai ne ar ko nevajadzētu atšķirties. Nodzīvojot vairākas dienas Igaunijā un pierodot pie tās valsts ceļiem un braukšanas kultūru, atpakaļceļā, iebraucot Latvijā radās teju vai izaicinājums tomēr piefiksēt dažas ar braukšanu saistītas īpatnības, kuras dzīvojot šeit uz vietas vai nu paslīd nepamanītas, vai arī gluži vienkārši neienāk prātā, ka varētu būt arī savādāk.

Ceļu segums

Igaunijā ceļi tik tiešām kvalitātes ziņā ir labāki, turklāt, maldoties pa nomalēm, tā vien šķiet, ka arī ceļu ar asfalta segumu salīdzinājumā ar zemes ceļiem ir ievērojami vairāk. Latvijā, braukājot piemēram pa Latgali, uzmanību piesaistīja, fenomens, ka caur ciemu ved izdangāts asfalta ceļā, savukārt uzreiz aiz tā robežām - zemes ceļš.

Dzirdēts ceļu uzturētāju aizbildinājums, ka, redz, Igaunijā grunts savādāka. Tam grūti noticēt, piemēram, novērtējot ceļu segumu Valgā (Igaunijas puse) un Valkā (Latvijas puse).

Ātruma ierobežojums

Ja Latvijā braucot ārpus apdzīvotās vietas, braukt uz 110 "skaitās" lēni, spriežot pēc tā, ka kādam nemitīgi jāapdzen, radot gan bīstamas situācijas, gan padarot satiksmi nervozu un neiecietīgu, tad Igaunijā satiksme notiek ievērojami rimtāka. Vietās, kur atļautais braukšanas ātrums ir 90 km/h, lielākoties visi tā arī brauc. Satiksme kļūst nervozāka ap Tallinu un Narvu. Varbūt tas skaidrojam ar to, ka Narvā ir tikai 10% igauņu. Netālu no Narvas manījās krūmos tupošs ceļu policists ar "fēnu" jeb rokas radaru.

Arī igauņiem ir netrafaretās ceļu policijas automašīnās. Ja Latvijā tādas ir Subaru, tad Igaunijā - Škoda. Mazāk izteikts, bet tomēr ir ieradums par policijas esamību brīdināt pamirkšķinot.

Zināma motivācija ievērot ātrumu ir arī niknie sodi.

Igaunijā: līdz 20km/h - 80Ls, 21-40 - 270Ls, bet > 40 - 540Ls, arests vai auto vadīšanas tiesību noņemšana.
Latvijā (ārpus apdz. vietas): līdz 20km/h - 5 Ls vai brīdinājums, 31-40 - 40Ls un tikai sākot ar >60 sods 150..300 Ls un tiesību noņemšana uz 3..6 mēnešiem.

Braukšanas kultūra

Ļoti reti manījās Latvijai ierastā - apdzīšana, braukšana pa pretējo joslu, apdzīšana pirms kalna vai pagrieziena, vai krustojumā "izlīšana" no blakus ceļa, nepārliecinoties par šī manevra drošumu, pagriezienu nerādīšana utt. Nepatīkami pārsteidza Narva-Jõesuu, kur autovadītāji diezgan neiecietīgi reaģēja uz no blakus teritorijas ar sliktu pārredzamību izbraucošiem auto. Savukārt, patīkami pārsteidza Tartu, kur ik pa laikam nācās pārkārtoties uz malējo joslu īsi pirms krustojuma. Neskatoties uz intensīvu satiksmi, autovadītāji ļoti bieži piebremzēja un ļāva veikt manevru.

Satiksmes aplis

Šur tur (pie Tartu) manījās satiksmes apļi, kuros spriežot pēc sazīmētā marķējuma – malējā josla paredzēta tikai nogriezties, savukārt vidējā un pārējās braukt taisni. Tā nav visur. Salīdzinājumā ar Latviju, prātā nāk Dreiliņu aplis.

Ceļu remonti

Kā jau jebkuru ceļu remontu, arī Igaunijā to pavada ātruma ierobežojumi. Tiesa gan, nemanījās tāds absurds, lai pēc ceļa remonta vairāku desmitu kilometru garumā, būtu "aizmirstas" ātruma ierobežojošās zīmes. Saprotu, "pēc likuma" ceļš ir nodots tad, kad ir sakrāsots ceļu marķējums un saliktas ceļa zīmes, diemžēl Latvijā no autovadītājiem tiek sagaidīta apbrīnas vērta pacietība - pa gludu un labi pārredzam ceļu desmitiem kilometru "vilkties" uz 70 vai pat 50.

Iespējams, Igaunijā ceļu remontus veic īsākiem posmiem.

Latvijā šādu ceļu remonta šedevru pirms dažiem gadiem varēja baudīt ceļa posmā aiz Krustpils uz Rēzeknes pusi. Šogad - posmā starp Valmieru un Raganu. Vietās, kur ceļš labi pārskatāms, ātruma ierobežojums - 70km/h, vietās, kur ceļš bedrains un ceļa marķējums izdilis - atkal 90 km/h, tad atkal 70km/h utt.

Fotoradari

Stacionārie fotoradari Igaunijā izvietoti vairāk vai mazāk vienmērīgi pa visu valsti. Biežāk uz ceļiem ar intensīvu satiksmi, savukārt ceļu posmā starp Tartu un Jõhvi tādu šķiet, vispār nemanījās. Pirms stacionārā radara ir uzstādīta zīme. Ne visās radaru kastēs ir radars, bet, ja ir, tad soda sākot ar +7km/h. Nav ne jausmas, kā šie piestāda rēķinu Latvijas mašīnām, un vēl jo mazāk - kā Krievijas.

Savukārt Latvijā, lai arī radaru sāga izgāzās, zīmes palika. Piemēram uz Brīvības gatves no Juglas uz centru, uz G.Zemgaļa gatves. Ceļā zīmēm jābūt brīdinošām vai informatīvām, nevis tāpat vien saliktām.

Auto stāvvietas

Lielākās pilsētās, kā piemēram Pērnava, Tallina un Tartu ir maksas autostāvvietas. Cik maksā - nezinu, jo monētu automātu ielu malās tik pat kā nav un visi norēķini notiek ar SMS. Ir arī Eiropark stāvvietas ar instrukciju tikai igauniski. Kas ne mazāk patīkami, ka dažu metrus tālāk bieži vien atradās vietiņa, kur auto var atstāt arī bez maksas.

Īpašs gadījums ir Igaunijas "Jūrmala" - Narva-Jõesuu. Ja atšķirībā no Jūrmalas tur iebraukšana ir bez maksas, tad automašīnās atstāšana maksā šeit 2.5 Euro/dienā. Bezmaksas stāvvietu nav, daudzi auto novieto ārpus pilsētas robežas, bet nekaunīgākie auto novieto zālē un pat skvēros starp kokiem. Stāvēšanas kartes nopērkamas veikalos un viesnīcās. To, protams, uzzinājām kad bijām atgriezušies :)

Apdzīvotās vietas zīme un 70

Patīkams pārsteigums, ka apdzīvotās vietas zīme (pilsētas siluets uz balta fona) ir uz pusi lielāka nekā Latvijā, toties nav uzrakstu, kas tā par pilsētu. Patīkami arī tas, ka bieži vien pirms apdzīvotās vietas sākuma ir ātrumu ierobežojošā zīme 70. Diezgan ērti, samazināt ātrumu līdz 70km/h un tad līdz 50km/h pretstatā - pēdējā brīdī pamanītai baltai zīmei un straujai bremzēšanai.

Degviela

Benzīna cena Igaunijā bija 1.325 Eur (jeb 0.93 Ls, savukārt Latvijā - 0.968 Ls. Turklāt Igaunijā auto ekspluatācijas nodoklis (jeb ceļa nodoklis) ir iekļauts degvielas cenā, bet Latvijā (atkarībā no svara) tiek maksāts aptuveni 100 Ls/gadā.

Citās valstīs esmu salīdzinoši maz braucis pie stūres, līdz ar to neņemšos salīdzināt. Salīdzinājumā ar Igauniju, satiksmi Latvijā varētu raksturot kā visai nervozu, neiecietīgu un bieži vien agresīvu. Iespējams, braukšanas īpatnība zināmā mērā liecina par nācijas mentalitāti – vēlme sacelt jezgu, nervozitāti, demonstrēt neiecietību un necieņu, kas kopumā nerada nekādu ieguvumu.