ZA Igaunijas apceļošana – Valaste, Toila, Narva

Pagājušās nedēļas nogalē par godu savai alvas/rožu kāzu jubilejai nolēmām doties uz Igaunijas Z piekrasti, lai iepazītu gan vietējo dabu, gan pabaudītu SPA jaukumus. Tas bija aptuveni 423km (Rīga-Narva, ceļā 5 ar pusi stundas, ja bez apstāšanās) garš brauciens ar auto, ar zināmiem pieturas punktiem un ievērojamiem (mūsuprāt) apskates objektiem. Rezultātā vēlreiz pārliecinājāmies par igauņu tīkamo dzīves rimtumu, atklājām vienu paradīzes pludmalīti un pabijām kūrortpilsētā, kur kāju spērām pirmo un, cerams, pēdējo reizi.

Pirmā apstāšanās vieta maršrutā Rīga-Valga-Tartu-Jõhvi-Toila bija tepat Latvijā – akmeņkaļu dārzs un veikals „Ezeriņi” Rīgas - Valmieras šosejas malā, Stalbē. No šejienes nāk viens no laukakmens pingvīniem, kas lepni nu jau gadu gozējas plauktā. Tāpēc nevarējām vienkārši nepiestāt, ieraugot daudz un dažādus akmens tēlus, ar kuriem bija pilna pļava un tuvumā esošā bodīte. Apstāšanās bija zīmīga, jo akmens enerģija pavadīja visu šo braucienu no Stalbes akmens dārza līdz ZA Igaunijas oļu pludmalēm.

Nākamā pietura – maza Igaunijas pilsēta Mustvee pie Peipusa ezera. Iespēja iebrist diezgan aukstajā ūdenī (salīdzinājumā ar jūras ūdeni vēlāk), papozēt National Geographic rāmītī turpat krastā, kā arī pamieloties ar vietējām zivtiņām, kuras vairumā kūpina un tirgo šajā apvidū viscaur gar šoseju (zandarts 12-14EUR par kg).

Pilsēta Jõhvi bija nākamais atskaites punkts, no kura nogriezāmies pa mazāku, bet arī labas kvalitātes asfaltētu ceļu līdz ciemam Toila, kas tika izvēlēts par apmešanās punktu. Toila sastāv no saujas privātmāju jūras krastā un diviem ievērības cienīgiem objektiem – Toila Oru parks un Toila Hotel SPA. Apmetāmies viesnīcas devītajā stāvā suite numuriņā, no kura pavērās skats uz jūru, jo pludmali neredzēja koku un stāvā krasta dēļ. Mums bija iespēja bez papildus maksas apmeklēt Toila SPA Termid kompleksu ar vairākiem baseiniem, saunām, sāls un tvaika pirti, raksturīgo āra kubuliņu uz viesnīcas jumta un relaksācijas telpu. Lieliska atpūta pēc garā ceļa.

Vakara krēslā tomēr nenoturējāmies un devāmies pastaigā līdz jūrai. Lai nokļūtu oļu klātajā pludmalē ar krastā izskalotajām mākslinieciskām koku saknēm vai stumbriem, vajadzēja nolaisties pa diezgan stāvām kāpnēm ar vismaz pāris simtu pakāpienu. Te bez atelpas neiztika nedz jauns, nedz vecs. Bet skats uz saulrietu un wild pludmali bija to vērts.

Nākamais saules apspīdētais rīts un tam sekojošā gana karstā diena vedināt vedināja pastaigai zaļumos. Tāpēc, nokāpuši vēlreiz pa stāvajām kāpnēm, pa oļaino pludmali devāmies uz mola pusi, kur mazas upes grīvā bija novietoti daži tralerīši, izklāti vai kaudzēs samesti zvejas tīkli. Todien bija doma izstaigāt Toilas Oru parku, kas pārsteidza ar plašumu, zaļajām alejām, iekopto rožu dārzu, sniegbaltajām margām un strūklakām. No gaišās lapenes stāvkrasta galā pavērās visaptverošs skats uz Somu jūras līča ūdeņiem.

Oru parku un pili, no kuras diemžēl patiecoties Otrajam pasaules karam palikusi tikai vieta, izveidoja Grigorijs Jeļisejevs –viens no bagātākajiem tirdzniecības magnātiem 19. gs. Krievijā. 1935. gadā trīs Igaunijas rūpnieki nopirka pili un parku un uzdāvināja tos prezidentam Petsam vasaras rezidencei.

Parks šodien ir sakārtots, pateicoties igauņu uzņēmībai un lietderīgi izmantotajiem ES fondu līdzekļiem. Tas atvērts visu diennakti un apmeklētājiem pieejams bez maksas. Promenādes, ērtie soliņi lapotņu pavēnī te liek apmesties un pavadīt laiku, gan lasot kādu grāmatu, gan apbrīnojot rožu šķirnes, gan kavējoties rimtās pārdomās.

Skaistās dabas iespaidu vadīti devāmies ~ 20 km tālāk uz Tallinas pusi, lai uzmeklētu izslavēto augstāko Igaunijas Valastes ūdenskritumu, kas sasniedz 30m augstumu un atrodas ap 50m augstā stāvkrastā. Kartē atrodams starp Valaste un Ontika miestiem. Skats šobrīd jūlijā nav tik iespaidīgs, jo no vērienīgās ūdens straumes tagad palicis sīks strautiņš, kas tek pa krastu lejā. Kā arī apskates laipa ir bojāta un slēgta  apmeklētājiem. Taču, aizlavoties ūdenskrituma otrā pusē, no krasta var apskatīt visu pilnībā, arī neuzejot uz laipas. Blakus ūdenskritumam pāri ceļam pieejama diennakts kafejnīca ar bezmaksas WiFi (paroli jāprasa pārdevējai), Foursquare un Instagram fani var uzgavilēt.

Turpinot ceļu, uzgājām kādu paradīzes nostūrīti, kurā atkal, pateicoties stāvkrastam, var nokļūt tikai pa iespaidīgi garām metāla vīteņkāpnēm, kas pakāpienu daudzuma ziņā ievērojami pārsniedza iepriekšējās. Zem pakāpieniem redzams gandrīz neskarts mežs ar sakritušiem kokiem un paparžu audzēm. Pludmalē oļi mijas ar smiltīm, bet uz lieliem, izliektiem akmens bluķiem var iekārtoties kā gultā un zvilnēt saulītē, klausoties viļņu šalkas. Padalīsimies ar vietas koordinātēm (kartē blakus nav nekādas apdzīvotas vietas): 59.43956; 27.17483.

Nākamajā dienā uz pašiem Igaunijas austrumiem jeb robežpilsētu Narvu. Gan pilsēta, gan upe Narva atdala Igauniju no Krievijas, kur abās pusēs atrodas veci cietokšņi, kur vienā krastā mastā plīvo Igaunijas karogs, bet otrā Krievijas. Robežkontrole turpat blakus cietoksnim un no cietokšņa torņa redzamas mašīnu rindas, kas drūzmējas un plūst pāri tiltam uz vienu un otru pusi.

Pilsēta ļoti krieviska, pēc nacionālā sastāva tikai 10% igauņu. Savas angļu valodas zināšanas vari „iesālīt”, komunikācija informācijas centrā notiek krievu valodā. Arī uzraksti un reklāmas plakāti tiek dublēti abās valodās. Ģerbonis „kareivīgi pingvīnisks” – divas zivtiņas un divi zobeni.

Narvas cietoksnis un ziemeļu dārzs (ieeja pieaugušajam 6EUR + dāvanā kalta monētiņa) ir interesants savas vēsturiskās liecības dēļ. Mūri vareni, kādus vismaz 2 metrus biezi, īstas cietokšņa sienas, kurās uzreiz rodas drošība pret naidnieka uzbrukumiem. Cietokšņa iekšpagalmā jeb ziemeļu dārzā rosās amatnieki – mežģīņu pinēja, kalējs, māla podu darinātājs, lupatu deķu audēja. Pie mūra ieejas vārtiem novietots Ļeņina piemineklis, kas acīmredzot nocelts no galvenā pilsētas laukuma postamenta un ar izstiepto roku norāda Krievzemes virzienā, sak’, ja kaut kas nepatīk, tad zināt, kur iet.

Narvas apkārtne ir pilna ar pieminekļiem, vācu un krievu (vismaz tā definēts) plašiem kapu laukiem, kas krituši pagājušā gadsimta vidus karā. Izbraucot pa galveno šoseju uz Narva-Jõesuu pusi, malā redzams padomju tanks ar sarkano zvaigzni sānos, visiem labi zināmā 9.maija piemiņai. Pati Narva-Jõesuu, ko informācijas centrā salīdzināja ar mūsu Jūrmalu, ne uz pusi nav tās vērta. Te gandrīz nav nevienas vecās vēsturiskās koka mājas, parks nekopts, tikai sauļotājiem pārbāzta smilšu pludmale, suņi, pārdzēruši prātu cilvēces elementi, veterāns, kas tirgo savas kara medaļas, krievu bērneļi, kas jāj uz polsterēta mākslīga ponija uz ritentiņiem, vienīgais veikals – Maxima un visas ielu malas maksas stāvvietas, bez īpaša pamatojuma. Kā sapratāt, te nu tā vieta, kur otrreiz dzīvē negribētos rādīties. Vienkārši nav nekā, ko redzēt vai uz ko nemaz negribas skatīties.

Lai nu kā, kopumā patīkams izbrauciens nedēļas nogalei. Jārēķinās tikai ar laiku ceļā un zināmu nogurumu, kas nākamajā darba dienā ir papildus slogs. Priecēja fakts, ka joprojām ir skaistas neskartas pludmales un cilvēki, kas rūpējas par šādu vietu saglabāšanu. Runājot par akmeņu enerģiju, kāds olis ar’ būs kabatas somiņā aizķēries, tas joprojām glabā sevī saules siltumu, vēja pūsmu un viļņu šalkas.