Filma “Mandariinid” (2013)
Galvenais varonis filmas beigās uzdot būtisku jautājumu – vai tam ir nozīme? Karā jau netiek nogalināts ne igaunis, ne čečens, ne gruzīns, ne krievs, karā tiek nogalināti vienkārši cilvēki, kuriem katram ir sava dzīve, mīloši cilvēki, vecāki vai bērni. Karš paņem visu, nāvei nav nacionalitātes. Kapam nav nacionalitātes.
Filmas nosaukumu gribējās uzrakstīt tieši igauņu valodā – Mandariinid – ar valodai raksturīgajiem dubultpatskaņiem. Kaut filmas režisors ir Zaza Urušadze un tā ir Igaunijas un Gruzijas kopražojums.
Darbība norisinās nesenā pagātnē - 1992.gadā Abhāzijas kara laikā, kalnainā apvidū, kur rosās divi igauņi Ivo un Margus, gatavojot koka kastes un vācot bagātīgo mandarīnu ražu. Iemesli, kāpēc viņi nav aizbraukuši līdz ar citiem igauņiem atpakaļ uz savu zemi, ir katram savi. Margusam diezgan prozaiski un saimnieciskās rūpēs balstīti – neļaus jau tādu ražu laist zudībā un neizmantot izdevību nopelnīt, savāktos mandarīnus vēlāk pārdodot. Ivo iemesli daudz dziļāki, sāpīgāki un dvēseli mokošāki. Bet to skatītājs uzzina tikai filmas pēdējos kadros.
Attēls no estonianworld.com
Sākumā abi varoņi izliekas apkārt esošo karadarbību it kā nemanām (vismaz no skatītāja pozīcijas, tā izskatās). Rimtums valda viņu dienas darbos, taču karš liek par sevi manīt. Margusa māja tiek saspridzināta, bet Ivo kā gādīgs tēvs uzņemas kopt divus pretējās pusēs karojošus kareivjus – čečenu Ahmedu un gruzīnu Juhanu.
Interesanti vērot, kā veidojas attiecības starp kara ienaidniekiem, kuri abi pēc dabas ir „vīrs un vārds” cilvēki un kuriem ir dziļa cieņa un pateicība pret viņu dzīvību glābēju Ivo. Pirmā reakcija, ko prasa pienākums pret karojošo pusi un kritušajiem biedriem, ir atriebība un otra nogalināšana. Taču vēlāk viņi ar Ivo palīdzību saskata viens otrā vienkārši cilvēku, kuram ir tās pašas vērtības – ģimene, māja, savs iemīļotais arods, vecāki u.tml. Naidnieki citos apstākļos varētu būt pat draugi.
Vienā vienkāršā ainā filmas veidotāji iezīmē arī tādu lietu kā kara kultūra vai arī dažām nācijām, tās pilnīgu trūkumu. Pie mājas piebrauc krievu zaldāti un nevēloties uzklausīt paskaidrojumus no čečena, kurš tobrīd karo viņu pusē, viņu sašauj. Gruzīns metas aizstāvēt savu „ienaidnieku” no „savējiem”. Te vēlreiz krievu zaldātu tēlos apliecinājums tam, ka aprobežotība un nedomāšana ir lielākais ļaunums.
Galvenais varonis filmas beigās uzdot būtisku jautājumu – vai tam ir nozīme? Karā jau netiek nogalināts ne igaunis, ne čečens, ne gruzīns, ne krievs, karā tiek nogalināti vienkārši cilvēki, kuriem katram ir sava dzīve, mīloši cilvēki, vecāki vai bērni. Karš paņem visu, nāvei nav nacionalitātes. Kapam nav nacionalitātes.
Arī Ukrainas un krievu karaspēka ieņemtās Krimas sakarā, iespējamā kara sakarā, šodien gribas uzdot jautājumu – vai tam ir nozīme?
komentāri