Atpūta brīvdienu mājā Igaunijā

Esat laikam pamanījuši, ka Igaunija mums ir iecienīta atpūtas vieta vasarā. Kamēr citi uz D pusi, mēs atkal uz Z. Šoreiz tikai neapmetāmies kempingā vai kādā no izslavētajām Igaunijas SPA viesnīcām, bet gan izvēlējāmies booking-ā noīrēt veselu ģimenes māju jūras krastā. Uzrunāja lielie stiklotie logi, privātās saunas esamība un jūras tuvums. Turklāt Kabli apvidus nu jau bija pazīstams, jo tur atrodas viena no nedaudzajām smilšainajām pludmalēm Igaunijas R krastā. Pārējās vietas vai nu aizaugušas ar zālēm, vai nu tik akmeņainas, ka bez peldkurpēm normāli ieiet nav iedomājams.

Vieta Kabli tuvumā (15 km no Latvijas robežas) bija ideāla arī tā apstākļa pēc, ka te nav interneta un nekādas iespējas pasēdēt pie datora. Veselu nedēļu atgriezti no ārpasaules, tikai vietējā mūzikas radio stacija, kuru varēja uzgriezt uz pilnu klapi (privilēģija, atšķirībā no dzīvokļa Rīgā). Vienīgais pieejamais WiFi pašā Kabli pludmalē pie koka būdiņas un skattorņa.

Igaunijas krasti vienmēr saista ar tādu mežonīguma piegaršu – nekomerciāli (nav pārģērbšanās būdiņu, saldējuma pārdevēju, saulessargu vai guļkrēslu), ik pa brīdim no ūdens paceļas palieli akmeņi, niedru pļavas un priežu meži.

Parasti igauņu izīrētāji ir ļoti paļāvīgi un visu gari plaši uzraksta uz e-pastu, taču paranoidālos drošības apsvērumos neiespringst – mājas atslēgu atradīsiet zem bluķa uz lieveņa, bet naudiņu par dzīvošanu iemetiet prom braucot pastkastītē. Viss tik vienkārši un nepiespiesti. Mājā viss dzīvošanai nepieciešamais, ieskaitot traukus, putraimus, eļļu, garšvielas virtuvē, šampūnus, ziepes dušā, pat kaste alus un sidra, dvieļi, tikai gultas veļa bija pašiem jāpaņem, jo veļas mašīna saimniecei bija salūzusi. Sagatavota malka saunai un ogles palielam kvalitatīvam grilam.

Pirmajā dienā, iekārtojušies mājā, aizšāvām pasirot pa bodēm uz Pērnavu (55 km), bija jāsagādā provīzija nedēļai – gaļiņa grilēšanai, garšīgie Tere jogurti, Saaremaa sieri u.tml. Nākamās dienas, ņemot vērā, ka temperatūra bija pakāpusies līdz par +35, peldējāmies, gulšņājām šūpuļkrēslā uz plašās koka terases, nodevāmies literārajiem lasījumiem, bet vakaros kulinārajām izvirtībām un Monopola spēlei. Pirms pāris gadiem šāda nekā nedarīšana mani kaitinātu, bet šoreiz bija tieši laikā.

Bija laiks papētīt kaimiņus. Blakus māju pa labi droši vien arī izīrēja, jo tauta mainījās ik pēc divām diennaktīm – vispirms jautrs jauniešu tusiņš, tad vidēja vecuma pāris. Pa kreisi – „dullā vecene” – katru dienu (katru!) pļāva zāli, gan ar uz degvielas darbināmo zāles pļāvēju, gan ar trimmeri, gan braucamo zāles pļāvēju, bet sešos no rīta mazgāja plašās guļbaļķu mājas logus. Teritorija, kas izskatījās pēc diviem grunstgabaliem blakus nopirktiem, bija kā „izlaizīta”, taču tantei ar to nebija gana.

Pāri ceļam kaimiņam bija paliels suns (nodēvējām par Koeru, igauniski koer - suns), kurš draudzējās ar visiem un ložņāja pa apkārtējo māju terasēm, diedelējot kaut ko ēdamu. Māju tālāk vecs vīrs raka kartupeļus mazā dārziņā. Tas netipiski, jo pie vairums Igaunijas savrupmāju nemanījās nekādu piemājas dārzu, tikai iekopts zālājs un pa retam augļu vai dekoratīvais koks vai krūms. Kad pienācām pajautāt, vai nevar pārdot kādu kg kartupeļu, viņš tipiski igauniski lēni atbildēja – Ja neduumaju, što mne naado prodavatj kartošku.

Jūra no mājas atradās kādus 100m attālumā. Vienīgi krasti bija pilni jūraszāļu, kas tipiski smakoja, un jūras dibens piebārstīts ar diezgan paasiem akmeņiem. Iet varēja tālu, līdz drošības bojai, bet tik un tā ūdens knapi līdz kaklam. Tāpēc dažu labu reizi braucām plunčāties uz Kabli pludmali, kas pāris kilometru attālumā vai krastu Kosmonautikas tuvumā, kas tagad čaklo igauņu rociņu attīrīts un ļoti patīkams jūras peldēm. Kosmonautikai zināma nostalģiska pieskaņa – pirmā vieta, kuru bijām uzgājuši Igaunijā un atzinuši pa labu esam. No tā laika arī sākās Igaunijas  ikvasaras tūres.