Pateicoties manai jaukajai kolēģei Aigai, šogad varējām pieņemt sev jaunu izaicinājumu - nevis izbraukt jūras krasta līniju, kā to bijām darījuši pims daudziem gadiem, bet gan kādu gabaliņu vienkārši noiet. Turklāt tas bija netikai būtisks izaicinājums datorsēdētāju muskuļiem, bet arī Latvijas R krasta dabas un vēstures izzināšana.
Izskatās, ka rakstu cikls “Ja atvaļinājums tikai 2 dienas”, kas aizsākts gandrīz desmit gadus atpakaļ, turpinās. Šoreiz divu dienu izbrauciens – Jūrkalne, Pāvilosta, Ziemupe, Liepāja un Kuldīga. Tā gana rimti, izbaudot dabu, jūru, molus, vecpilsētu arhitektūru un našķojoties vietējos krodziņos un kafejnīcās.
Šoreiz tikai neapmetāmies kempingā vai kādā no izslavētajām Igaunijas SPA viesnīcām, bet gan izvēlējāmies booking-ā noīrēt ģimenes māju jūras krastā. Kabli apvidus nu jau bija pazīstams, jo tur atrodas viena no nedaudzajām smilšainajām pludmalēm Igaunijas R krastā. Pārējās vietas vai nu aizaugušas ar zālēm, vai nu tik akmeņainas, ka bez peldkurpēm normāli ieiet nav iedomājams.
Piecas atpūtas dienas pirms vasaras sezonas sākuma Palangā izvēlējāmies apzināti, lai izvairītos no lielajiem tūristu pūļiem un varētu pavadīt laiku rimtā noskaņā. Gājēju ielu – J.Basanavičiaus gatve – vēl rotāja lielas dekoratīvas olas. Viena no tām visa bija klāta ar maziem dzintara gabaliņiem. Jārēķinās ar to, ka pilsētiņa samērā maza un orientēta galvenokārt uz tūrismu.
Pagājušās nedēļas nogalē par godu savai alvas/rožu kāzu jubilejai nolēmām doties uz Igaunijas Z piekrasti, lai iepazītu gan vietējo dabu, gan pabaudītu SPA jaukumus. Rezultātā vēlreiz pārliecinājāmies par igauņu tīkamo dzīves rimtumu, atklājām vienu paradīzes pludmalīti un pabijām kūrortpilsētā, kur kāju spērām pirmo un, cerams, pēdējo reizi.
Dzīves svinēšana, dabas velšu baudīšana un tiešā komunikācija cilvēku starpā ir tas, kas saista Krētā. Pludmales pārsvarā oļainas vai smalku akmentiņu klātas, tāpēc basām kājām iet pagrūti. Retās vietās ir arī smilšu pludmales. Piesaistīja arī grieķiskais dzīves veids un dzīvās baznīcas filozofija.
Ja agrāk brauciens uz citas valsts galvaspilsētu bija vesels notikumus, tad tagad tas līdzvērtīgs braucienam uz nosacīti netālu esošu pilsētu. Tā nu piektdienas vakarā pēc darba sēdāmies auto un ap pusnakti bijām jau Tallinā. Aptuveni 310 km un 4,5h ceļā. Nākamajā dienā uz Lennusadam Igaunijas Jūras muzeju, Olde Hansa un Viduslaiku spīdzināšanas instrumentu muzeju.
Vakar,28.jūlijā, Rojas pludmalē uz lielā ekrāna pašā jūras krastā, sākot no 22:00, varēja noskatīties divas melnbaltās mākslas filmas. Vakars, pareizāk sakot nakts bija fantastiska, svaigā gaisā jūras krastā, izvietojušies uz līdz paņemtajiem plediem vai saliekamajiem soliņiem un sūcot alu vai sidru, skatītāji pavadīja četras stundas. Mums tā bija lieliska atpūta un kino baudījums.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
Muzeju nakts šogad tiks veltīta zilajai krāsai un jūrai. Tādējādi uzsākot trīs gadu ciklu, kurā atspoguļosies trīs Latvijas dārgumi - zilā jūra, zaļais mežs (2013) un sarkanais dzintars (2014). Trīskrāsu harmonija sasaucas ar Raiņa dzejā izteikto trīskrāsu saules kodu: „Dies saulīte atkal trīskrāsaina: Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.”
Horna dārzā Majoros bija sapulcējies paprāvs pulciņš skatītāju un klausītāju. Uz lielā ekrāna dienas garumā tika demonstrētas trīs mākslas filmas, tad vakarpusē skanēja pagājušā gadsimta visiem iemīļotās melodijas no Edītes Piafas, Džo Desēna un Mireijas Matjē repertuāra.