Vakar,28.jūlijā, Rojas pludmalē uz lielā ekrāna pašā jūras krastā, sākot no 22:00, varēja noskatīties divas melnbaltās mākslas filmas. Vakars, pareizāk sakot nakts bija fantastiska, svaigā gaisā jūras krastā, izvietojušies uz līdz paņemtajiem plediem vai saliekamajiem soliņiem un sūcot alu vai sidru, skatītāji pavadīja četras stundas. Mums tā bija lieliska atpūta un kino baudījums.
Četrpadsmito gadu pēc kārtas no 26. līdz 29.jūlijam Sabilē norisinājās Vīna svētki. Neskatoties uz gaisa temperatūru, kas dienas vidū pārsniedza 30 grādus plusā, nedz tirgotāju, nedz spēlmaņu, nedz kumēdiņu taisītāju, nedz apmeklētāju netrūka.
Skatoties uz politiķu manevriem ap okupācijas un etniskiem jautājumiem, nevilšu radās doma ielūkoties vēsturē un noskaidrot – cik tad īsti ir Latvijā etnisko krievu? Vēlos vērst uzmanību uz sekojošiem statistikas datiem, proti, par etnisko sastāvu pirms un pēc otrā pasaules kara.
Brauciens uz Vecumniekiem nesa daudz interesantu atklājumu un patīkamu pārsteigumu. Sākotnēji gala mērķis tika izvēlēts tikai viens – Trušu pilsētiņa, taču beigās sanāca pabūt veselās trīs vietās.
Es esmu no trešās paaudzes. Un lielos vilcienos skolas sistēma saglabājās tāda pati, kā iepriekšējai paaudzei. Bija gan ļoti kolorītas personības skolotāju vidū, gan arī ne pārāk glaimojošie atgadījumi. Piemēram, macību pārzine (зауч), pionieru vadītāja, krievu valodas, darbmācības un zīmēšanas skolotāji no latviešu valodas nesaprata neko. Ja krievu valodas apguvei tas nāca par labu, tad darbmācībā bieži vien nebija ne mazākās jausmas kas un ar kādu instrumentu jādara.
Atceroties nedienas ar NEO (Ilmāru Poikānu), kurš ne tik senā pagātnē, iespējams, sev nezinot pamanījās iegūt iespējams ļoti svarīgus datus no iespējams ne pavisam labi aizsargātas informācijas sistēmas (EDS laikam), cilvēkam gados vai ar IT nesaistītam cilvēkam varētu noskriet tirpas pār kauliem ieraugot šo.
Vakar ielogojāmies caur internetbanku, lai sniegtu ziņas par mājsaimniecībā esošām personām. Viens jautājums anketā gan ir tik samudžināts, ka gribot negribot jāpārlasa otro reizi. Gandarījums, ka tautas skaitīšanā figurē jēdziens „latgaliešu valoda”. Ieskatījos mazliet arī tautas skaitīšanu vēsturē.
Ceturtdienas vakarā devāmies uz kino „Rīga”, lai kopā ar filmas veidotājiem noskatītos jaunās latviešu filmas „Dancis pa trim” pirmizrādi. Vakara gaitā: karavīru dziemas, filmēšanas grupas uznāciens, klusuma brīdis pieminot aizgājušos, ieskats filmas tapšanā un pati filma. Patika, ka notiekošais un varoņu raksturi netika idealizēti.
Savādi jau paliek, kad aiziet viengadnieks (1977-2011). Liekas tik daudz ir bijis, tik daudz vēl priekšā. Neviens jau īsti nezin, no kurienes mēs nākam un kur aizejam. Varbūt turpinām dzīvot paralēlā pasaulē, varbūt pārdzimstam, pārvēršoties, piemēram, par trusi , kas kāri tiesā garšīgu pieneņu lapu. Pēdējā bija Mārtiņa vīzija. Mazs ieskats Mārtiņa Freimaņa dzejas krājumā „Zālīte truša dvēselei” (Mandris, 2004).
Lai gan vakar pilnā mērā visus svētku pasākumus liedza baudīt diezgan nemīlīgais sīkais lietutiņš, tomēr uz dažiem no tiem pabijām, un bija interesanti - aerobātikas paraugdemonstrējumi, leļļu gājiens, retro automobiļu parāde, amatnieku tirdziņš,izrāde Mazajā Ģildē, atvērto durvju diena Krievu drāmas teātrī un, protams, salūts.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)