Atklājām Ulmales upurakmeni, pie kura kādreiz pulcējušies senči. Neviegli atrodama, ne tik mistiska vieta, kā pats akmens ar bļodas diametru ap 60 cm. Sakrājies ūdens izskatījās draudīgi melns. Kaut gan esot ticējums, ka tas ārstē, instinktīvi nebija vēlēšanās tajā iemērkt rokas.
Abi esam populārzinātnisko, vēstures un ceļojumu televīzijas kanālu fani. Ja darbdienas vakarā tiešām vairs neko negribas darīt, tad tādi kanāli kā National Geographic, Viasat History, Animal Planet, Discovery Travel & Living un arī Моя планета ir topā. Pēdējais uzmanību piesaistīja ar raidījumu ciklu „Охота к перемене мест. Прибалтика.”, kur komanda piecu cilvēku sastāvā treilerīti apceļo trīs Baltijas valstu – Lietuvas, Latvijas un Igaunijas – R jeb jūras piekrastes daļu un stāsta par ievērības cienīgām vietām. Kaut gan visas minētās vietas ir daudzmaz pazīstamas, interesanti, kā ceļotājs, piemēram, no Krievijas tās redz no malas. Uzzināmi arī daži saistoši fakti, piemēram, par vilku meža nakts terapiju Lietuvā, par vajadzīgu un ne tik vajadzīgu lietu krājējiem Sabilē Latvijā, par mežabrāļu bunkuriem Igaunijā u.tml.
Sveicieni visiem Latvijas valsts 91. dzimšanas dienā! Pie visām ēkām Latvijā, novembra krastmalā Rīgā un pils tornī plīvo sarkanbalti karogi. Nolēmu ieskatīties valsts karoga tapšanas vēsturē, kā arī no kurienes nākušas šis krāsas un kas ir to pirmie nesēji. Karoga mets tika radīts pēc vēsturiskajām liecībām no Indriķa Atskaņu hronikas.
Augusta sākumā nedēļas nogalē apmetām līkumu pa Zemgali, piestājot un apskatot dažas ievērības cienīgas vietas. Maršruts lielos vilcienos: Rīga – Jelgava – Tērvete – Bauska – Iecava – Rīga. Turpmāk sīkāk par dažiem pieturas punktiem un dažu labu interesantu faktu, ko uzzinājām.
Tas bija īsts atklājums priekš manis un patiess baudījums šovasar paplunčāties Aiviekstes HES aizsprosta pakājē un pastāvēt zem ūdens spiediena radītā spēcīgā ūdenskrituma. Turklāt Aiviekstes upe paredz ūdens priekus dažādu dziļumu piekritējiem, sākot no „ūdens līdz potītei” un beidzot ar „vairs nestāvu kājās”. Aiviekstes HES izrādās ir ne tikai gleznaina vieta, bet arī savulaik lielākā elektrostacija Latvijā.
Pa ceļam uz Aglonas baziliku atklājām un viesojāmies Maizes muzejā, kur saimniece visus sagaidīja latgaliešu tautas tērpā, ar tautas dziesmām un uzrunu. Jāsaka, ka muzeja dibinātāja un maizes ceptuves vadītāja Vija ir ļoti harizmātiska, enerģiska latgaļu sieva, kas pati par sevi ir šis muzejs. Tieši viņas stāstījums un personība (nevis ekspozīcija) ir tieši tas, kas vilina simtiem tūristu katru vasaru viesoties viņas mājās.
Šogad tāda pamatīgi vēsa un bez īpašiem pārsteigumiem vai atklājumiem. Pieteiktā pamattēma – Latvija un ceļojums, manuprāt, ļoti vāji tika atrisināta. Muzeji galvenokārt izlīdzējās ar pastāvīgajām ekspozīcijām, nemaz neko papildus nepiedomājot, lai ieinteresētu vai uzrunātu apmeklētājus, vārdu sakot, neiespringa.
.jpg?w=690&mode=16x9|crop)
Atgādinājums visiem muzeju un nakts faniem – šogad Muzeju nakts pasākums notiks 16.maijā. Šogad galvenā uzmanība tiks pievērsta Latvijas kultūrai un lokālajai tematikai. Tās tematiskais ietvars - ceļojums un muzeju kopīgi izvēlētā devīze "kur ta tu nu biji..." Šeit varat iepazīties ar Muzeju nakts 2009 programmu un bezmaksas autobusu maršrutiem!
Krastmala bija pilna ar skatītājiem. Aukstais vējš pluinīja atnācēju svārkus. Dažiem rokās sarkanbaltsarkani karodziņi, citiem kameras, fotoaparāti. Visi snaikstījās, lai kaut ar acu kaktiņu redzētu brašos tēvijas sargus maršējam pavadošā pūtēju orķestra svētku marša taktīs. Te nu viņi nāca ...
Kalnā palika ... nē, nē, tie nav tikai kineskopi, bet... „Nejauši Pedvālē nokritis objekts MUNAMUNA” Es iedomājos par Latviju, bet varbūt par taureņiem – jauniem, svaigiem un brīviem kā Ziedoņa dzejā. Nu, varbūt mazliet sastingušiem...