Krievu un latviešu skolas

Sākšu laikam jau ar to, ka nāku no vides, kur krievu un latviešu konverģence notika jau otrajā paaudzē (resp. pēc  1940. gada dzimušie) un atskaitot dažu ekscesus, dzīvoja mierā un saticībā. Vide gan ir kolorīta. Atrodas Latvijas austrumos, gandrīz pie robežas, līdz ar ko, vēsturiski, to varētu dēvēt par  pilsētu uz tirdzniecības ceļa. 1900. gadā pilsētā  vairāk par pusi no pamatiedzīvotājiem bija ēbreji, kas, jāteic, nebija nekāds retums šādi ģeolokētai apdzīvotai vietai.

Korekcijas ieviesa padomju armijas ienākšana un otrais pasaules karš. Daudzi, jo īpaši vīriešu kārtas, tikai ierauti karā un neatgriezās, toties vietā nāca ieceļotāji no Krievijas, aizpildot darba vietas strauji augošām rūpnīcām un para-militārām ražotnēm, ieviešot sabiedriskajā dzīvē, krieviem raksturīgo alkohola lietošanu un agresiju. Neticami, bet tanī laikā Krievijā plaši izvērstā demagoģija, par to cik Latvijā ir viss slikti un ka krievi ir tie, kuri brauks un visu sakārtos. Atbrauca un sakārtoja. Sabūvēja rūpnīcas, iestrādāja labības laukus. Tas nekas, ka rūpnīcu saražoto preci 100% veda prom uz Krieviju, un iestrādātie lauki,  kolhoza zirgi un tehnika bija nekas cits, ka no zemniekiem atsavinātie. Lai vai kā, padomijas pirmā paaudze (pirms 1940. gada dzimušie) novecoja un nākamai paaudzei šī sāpe jau vairs nebija tik dziļa. Vēl jo vairāk, nebija ne vismazākās cerības, ka kaut kas mainīsies.

Otrā paaudzes laikā notika strauja urbanizācija, jo kuplām latgaliešu ģimenēm, pateicoties atņemtām zemēm, tehnikai un pa daļai arī iedzīvei, neatlika ne kas cits, kā doties uz pilsētām un blīvāk apdzīvotām vietām. Iespējam, tās ir arī progresa sekas, jo ap to laiku attīstījās transports, sakari, izglītība kļuva pieejamāka. Radās augsne arī sabiedrības parazītiem, kuri bez īpaša darba un ieguldīšanās varēja dzīvot ne sliktāk par strādājošiem. Tas, vidusmēra latgalietim nebija nedz saprotam, nedz pieņemams. Kaut arī vilinājuma vadīti pavilkās arī tie.

Interesantas pārmaiņas skāra arī izglītību. Pamatizglītība kļuva obligāta. Tika celtas skolas, meklēti skolotāji. Tika izveidota savdabīga sistēma, ka pēc pedagoģiskās fakultātes beigšanas zināmu laiku bija jānostrādā profesijā, pie tam skolu un apdzīvotu valsti noteica mācību iestāde vadoties no pieprasījuma konkrētā reģionā. Šādā veidā skolā nonāca ļoti kolorīta inteliģence (kas par tādu vēl turpināja saukties arī padomju gados) gan lavieši, gan krievi, gan baltkrievi, gan no jebkuras citas PSRS republikas.   Izglītības nozīmīgumu saprata gan ierēdņi, gan skolotāji, gan skolēnu vecāki un atbilstoši tam rīkojās un līdzdarbojās. Lai arī mācības notika divās valodās, fiziski skola bija viena.

Es esmu no trešās paaudzes.  Un lielos vilcienos skolas sistēma saglabājās tāda pati, kā iepriekšējai paaudzei. Bija gan ļoti kolorītas personības skolotāju vidū, gan arī ne pārāk glaimojošie atgadījumi. Piemēram, macību pārzine (зауч), pionieru vadītāja, krievu valodas, darbmācības un zīmēšanas skolotāji no latviešu valodas nesaprata neko. Ja krievu valodas apguvei tas nāca par labu, tad darbmācībā bieži vien nebija ne mazākās jausmas kas un ar kādu instrumentu jādara. To, ka šāda nesapratne tiktu uztverta stojeciskā mierā no skolotāja puses – būtu naivi cerēt, līdz ar ko varēja ievērtēt gan skolotāja balss skaļuma decibelus, gan arī nenormētās leksikas bagātību. Krievu valodas skolotāja gan bija forša. Gaļina Ignatevna, ja pareizi atceros - no Bulgārijas. Lai arī latviešu valodā runājam viņu nekad netiku dzirdējis, pacietības mērs viņai bija neizmērāms, kur nu vēl  krievu valodas izjūta un tās bagātība. Laikam tieši šinī laikā sāku izjust krievu valodas dvēseli (nu neba jau tā pliekanā krievu valodiņa, kas skan Latvijā).

Šķelšanās un naidošanās starp latviešiem un krieviem, manuprāt, sākās divu iemeslu dēļ:

1. Iebraukušiem nebija lauku un visu vasaru tie bija spiesti vai nu dirnēt pilsētā vai nometnēs. Nometnes dzīvi pamēģināju pāris dienas arī es. Nepatika.
2. Tuvojās PSRS lejputrijas sabrukums. Tas nozīmē, ka daudzi krievi saprata, ka pirms daudziem gadiem izskanējusī demagoģija pārvēršas par tukšām skaņām. Otrkārt, līdz ar vārda brīvības cenza noņemšanu, atgriezās runas par brīvvalsts laiku. Vecie ļaudis (īpaši tie, kuri izbaudījuši Staļina tētiņa bardzību) vēl ilgi neatļāvās dalīties atmiņās, toties tiem, kuriem tas mazāk skāris, gan neskopojās padiskutēt uz kā rēķina tika veidoti kolhozi un kādu izaugsmi atnesa krievu ienākšana Latvijā, jo kā zināms, līdz ar PSRS norietu norietēja arī kolhozi un dižās rūpnīcas.

Faktiski, nedrošība un bailes par nākotni, kas lika dažādām tautas masām rīkoties dažādi.  Latvietim, ka nu beidzot varēs jūgt zirgu un art lauku (izpratne par „sava zeme”, kā vēlāk izrādās, atšķīras pilsētniekiem un lauciniekiem ;) ). Krievam, ka vairs nevarēja būt lielas un varenas nācijas elements. Un, iespējams, juku laikos piedzīvotais rekets un krimināls, lika aizdomāties par slāviskās mentalitātes īpatnībām un nākušo atskārsmi, ka atgriezties Krievijā būtu pēdējais no iespējamiem scenārijiem.

Latvietim krievs sāka izskatīties pēc apendiksa, kas dažādu sakritību dēļ uzauga un uzblīda un atņēma viņam visu, kas bija tuvs un mīļš. Krievam – ka ļaunie latvieši viņiem atņēmuši sapni. Ir arī trešais apstāklis – ekonomiskais, kas kā vieniem, tā otriem paraugoties uz rietumiem lika aizdomāties, ka tā, kā bija, vairs nekad nebūs, un ieraudzīt baiso realitāti, ko nes sev līdzi kapitālisms.

Viss iepriekš izklāstītais ir par motivāciju, kāpēc joprojām virmo idejas par dalīšanos. No globalizācijas viedokļa jebkāda veida dalīšanās (t.s. pēc nacionālā vai valodu principa) ir slikta un neproduktīva.

Kāpēc tomēr ideja par skolām, kurās apmācība notiek krievu valodā ir slikta?

Pirmkārt, jau kadru trūkums. Kā zināms, augstskolās, kurās sagatavo pedagogus apmācība ir latviešu valodā. Visa apmācība krievu valodā balstās tikai uz veciem pedagogiem, kuri agrāk vai vēlāk novecos. No pedagoģiskā viedokļa situāciju glābtu, ja varētu piesaistīt pedagogus no Krievijas tādu priekšmetu mācīšanai, kuros ir svarīgas skolotāja personības kvalitātes – krievu valoda un literatūra, ģeogrāfija. Iespējams arī matemātika, fizika, ķīmija. Savukārt tādus „bezpersonības” priekšmetus, kā amatu mācība, sports, infromātika var mācīt jebkurš un jekbādā valodā.  Iepriekš izklāstītais, savukārt, nav iespējams, jo izglītība tiek finansēta no valsts un tas būtu vairāk nekā jocīgi piesaistīt ārzemju speciālistus, ja valsts tehniski ir spējīga tos nodrošināt pati. Arī atalgojuma apmērs nav tik vilinošs, lai kāds ārzemju (t.i. Krievijas) speciālists rautin rautos uz šejieni.

Otrkārt, izglītība ir svarīga identitātes nostiprināšanas sastāvdaļa. Līdz ar ko, pildot dažu ekonomisko intrigantu iegribu faktiski radītu apstākļus veidot paaudzi ar ļoti nekonkrētu identitāti. Respektīvi, Krievijas ideāli tiktu pasniegti pastarpināti interpretētā veidā, tieši tāpat notiku ar latviskām vērtībām. Pedagogs, kurš pēc tautības ir latvietis (ieraksts pasē), ģimenē runā krieviski, augstāko izglītību ieguvis latviešu valodā un māca krievu valodā, savā iespējams naidpilnā attieksmē pret pastāvošo sistēmu un iekārtu nevarēs kavalitatīvi pildīt pedagoģiskās funkcijas. Jo, personiskais naids un neapmierinātība tādā vai citādā veidā izpaudīsies kā neiecietība mācot arī eksaktos priekšmetus.

Starp citu, pilnīgi cita aina paveras ukraiņu, poļu un ēbreju skolās Rīgā.

Jā, padomju laikos apmācība varēja notikt divās valodās. Taču, jāsaprot divas lietas:

1. PSRS bija daudzu valstu savienība nevis viena valsts. Un šāda sistēma varēja nodrošināt apmācību pamatnācijas valodā, piesaistot tās nācijas speciālistus.
2. Pedagogs, pirmkārt, ir personība un tikai tad – pasniedzējs. Ja pedagogs nebūs pieņemams skolēnam kā personība, viņa plašās zināšanas un valodu prasmes nobālēs.
3. Pamatizglītībai jābūt orientētai valstiski nevis pret to.