Tāpat kā kāzas Latgalē, tā arī pilsētas svētkus svin trīs dienas. Ludzas svētku programmu sanāca izbaudīt tikai vienu dienu, bet citādi atpūtāmies, izpriecājāmies un izpeldējāmies ezera siltajos ūdeņos pēc sirds patikas.
Ludzas novadā pavisam ir astoņpadsmit ezeri, taču man vislabāk kopš bērnības pazīstami ir divi – Ludzas Mazais ezers un Ludzas Lielais ezers. Pēdējais pēc platības ir 17. lielākais ezers Latvijā ar 8,46 km2. Abi ezeri ir savienoti ar mazu kanālu zem tilta, kas atdala pilsētas divas daļas.
Gribu ieteikt pasākumu, kuru katru gadu Jāņu brīvdienu laikā cenšamies apmeklēt, tas ir Lielais latgaļu tirgus Ludzas senajā pilskalnā. Patīk gan atrašanās vieta - kalns ar seno auru, kuru ieskauj ezeri; gan laiks – šķiet tajās dienās visiem zāļu vainagiem, darinājumiem, rotām piemīt vasaras saulgriežu misticisms; gan emocionālā noskaņa. Arī šogad jau sesto reizi 21.junijā Latgales un pārnovadu amatu meistari, saimnieki , dziedātāji un dejotāji sanāks kopā, lai organizētu Lielo Latgaļu tirgu un svinētu vasaras saulgriežus. Te varēs vērot seno amatu demonstrācijas vides darbnīcās un seno latgaļu cīņas, piedalīties spēlēs un dziedāt kopā ar folkloras ansambļiem. Domājams, te būs interesanti ikvienam gan lielam, gan mazam. Pieaugušie varēs iegādāt ko gardu svētku galdam un izpriecāties, bērni izvizināties ar zirdziņiem , samīļot mājdzīvniekus vai iemācīties pīt Jāņu vainagus. Ieeja pasākumā bez maksas.
Jau piekto gadu pēc kārtas Ludzas senajā pilskalnā notika Lielais latgaļu tirgus, tradicionāli Jāņu dienas priekšvakarā. Mani noteikti tajā saista dabiskums un autentiskums gan formās, gan garšās, gan skanējumā. Viens no pozitīvākajiem veidiem, kādos var izpausties lepnums par savu zemi, novadu, savu tautu un tās dzīvesgudrību un dzīvesprieku.
Prieks par latgaliešiem, kas mērojuši tālu ceļu un, jāsaka, diezgan plaši pārstāvēti festivālā. Jau pie pašas ieejas no Merķeļa un Barona ielas stūra izvietojušies Ludzas Amatnieku centra ļaudis. Zālē izklāti lupatu deči un improvizētajā kalēja ēzē deg uguns. Turpat uz zaru sētas uzsprausti saulē gozējas māla podi.
Produktu svētīšana arī bieži vien stāv pāri jelkādam saprātam un no simboliskās jēgas par olu un maizes svētīšanu sen kā pāraugusi par ko vairāk, jo stiepts tiek viss – kilogramiem sāls, gaļas ruletes, galerts, desmitiem olu, konfektes un šņabis. Tas nekas, ka pēdējais iegādāts visnotaļ apšaubāmā ceļā. Dievs visu piedos. Un piedos jau arī, ja vien cilvēks garā ir stiprs.
Starp retajām sniega salām spraucas ārā zaļi asni, sniegpukstenīši zied pilnā sparā un debesis bezgalīgi zilas virs vēl aizsalušā Mazā un Lielā Ludzas ezera, virs senā pilskalna, baltajiem katoļu baznīcas torņiem un mums. Bet pie tilta, kas savieno abus ezerus, kuru ielokā atrodas Ļucina, rosās balto gulbju pāris.
Es viņu pazinu kā Ludzas Mākslas skolas direktoru, latgaliešu dzejnieku un savādnieku, kurš pieaicinājis pie sevis šaurā kabūzī, kurā allaž valdīja māksliniecika nekārtība, stundām ilgi varēja stāstīt par latgaliešu vārda skaistumu, spēku un latgalieša māksliniecisko dvēseli, kuru jāsaglabā – jāraksta, jāmālē, jātaisa podus.
Pa ceļam uz Aglonas baziliku atklājām un viesojāmies Maizes muzejā, kur saimniece visus sagaidīja latgaliešu tautas tērpā, ar tautas dziesmām un uzrunu. Jāsaka, ka muzeja dibinātāja un maizes ceptuves vadītāja Vija ir ļoti harizmātiska, enerģiska latgaļu sieva, kas pati par sevi ir šis muzejs. Tieši viņas stāstījums un personība (nevis ekspozīcija) ir tieši tas, kas vilina simtiem tūristu katru vasaru viesoties viņas mājās.