Šī diena, pēc būtības, bija ceļš. Esmu sapratusi, ka man patīk ceļi, jo agri vai vēlu tu nonāc pie mērķa, kuru esi iecerējis, un vari nospraust jaunu, nākamo mērķi. Taču pa ceļam nāk jaunas atklāsmes, iepriekš nepieredzētas situācijas vai skatam paveras neparastas ainas. No pavirša acu uzmetiena ceļi var šķist statiski, nemainīgi, viendabīgi. Bet, nē, tie nemitīgi transformējas, mainās, iezīmē cilvēku, pat veselu valstu likteņus. Pa ceļu man patīk pārvietoties ātri, jo prāts skrien ātri pa priekšu, un rodas īgnums, ja ķermenis netiek līdzi. Tāpēc paņēmām īrē auto, lai mēs Portugāles, Spānijas un Gibraltāra apceļošanā nebūtu piesieti transportu kustību grafikiem.
Runā, ka atpūsties var divreiz – pirmo reizi, kad plāno ceļojumu un domās esi jau tur, otrreiz – paša ceļojuma laikā. Es savukārt esmu nolēmusi atpūsties trīs reizes – plānojot, ceļojot un stāstot par notikušo ceļojumu. Ilgi prātoju, kāds būtu vislabākais formāts šim stāstam, un nonācu pie dienasgrāmatas, kurā tad aprakstīšu katru jauko pavadīto ceļojuma dienu trijās brīnišķās D Eiropas valstīs – Portugālē, Spānijā un Gibraltārā.
Kur tie laiki, kad uz Sārēmu tika braukts skolas nomātā autobusā un dzīvots kempingā?! Visi paklausīgi tika izvadāti pa tradicionālajām Muhu salas un Sāremas jeb Sāmsalas populārākajām vietām - meteorīta krāteri, koka vējdzirnavām, Kuresāres cietoksni, klinšaino stāvkrastu. Starp citu, tieši no Pangas stāvkrasta es labus gadus atpakaļ pārvedu mājās akmeni ar pīradziņa dvēseli (man ir tāds niķis meklēt īpašos akmeņus).
Tad nu viens raksts gardēžiem. Četras "izgaršotās" vietas Liepājā, kur baudīt maltīti vai našķoties ar saldo. Papildus tīri subjektīvs konkrētās ēdināšanas vietas vērtējums, kas cerams noderēs pilsētas apmeklētājiem.
Šoreiz neiedziļināšos katra apskates objekta aprakstā, mākslinieciskā vai arhitektoniskā vērtībā, tos varat baudīt tālāk vizuāli bilžu galerijā. Apkopošu dažas idejas, kur palikt, kā pārvietoties, kur ieturēties un kur iepirkties, ko redzēt un ko izbaudīt.
Restorāna nosaukums La Folie Chef's Kitchen vedināja domāt par franču virtuvi, cenu ziņā kaut ko padārgu, bet gana izsmalcinātu. Tā kā šodien Ēriku diena, tad bija iemesls iegriezties, lai pamielotu savas garšas kārpiņas. Kā īstenībā bija, to tālāk sīkāk.
Zemes stundu vakar, 19.martā, kad visā pasaulē iedzīvotāji uz vienu stundu tika aicināti izslēgt elektrību, pavadījām ne tikai bez gaismas, bet pilnīgā, necaurredzamā tumsā, vakariņojot restorānā. Skan, mazliet neierasti, bet tāda iespēja Rīgā pastāv.
Kādā piektdienas vakarā īsi pirms Jāņiem, devāmies izlūkos uz azerbaidžānu restorānu Baku. Ierodoties, patīkami pārsteidza iespaidīga lieluma māja. Pavāra fišku - pagatavot ēdienus bez garšvielām nesapratām. Visai savdabīgi tika pasniegts arī vīns.
Restorāns Planeta ir piedomājis pie trim svarīgiem kritērijiem - laipnas apkalpošanas (apmeklētājs jūtas gaidīts un ne uz mirkli neatstāts bez uzmanības), interjera un gaismas pareizās atmosfēras radīšanai, kā arī ēdienu servēšanas, kas līdzinās mini mākslas darbam. Garšas nianses ir ļoti subjektīvs aspekts, bet tiem, kam tuva eiropeiski japāniska virtuve, patiks.
Atsaucoties uz ielūgumu, šovakar devos uz jauno bistro Rīgas centrā. Stundu vērojot atklāšanas pasākumu, kas nebeidza vien sākties, un vēlāk klausoties stāstījumā par bistro ideju un papētot sanākušo publiku, nevarēju un nevarēju uztaustīt šīs vietas konceptu. Ko īsti tās veidotāji gribējuši „pateikt” un galvenais, kas ir viņu mērķauditorija?
