Ceļojuma dienasgrāmata. 5.diena. Uz Portugāles dienvidiem. Carvoeiro.

Izčekojušies Lisabonā no hosteļa un ieturējušies “A Padaria Portuguesa”, devāmies uz lidostu, kur Guerin Rent a Car bijām pieteikuši auto. Kāpēc tieši šis izīrētājs? Ērta lokācija, labi saprotama un pārskatāma mājaslapa, zema drošības nauda (negribējās iesaldēt lielas summas), izdevīga cena (9 dienas par 233,99 EUR). Turklāt tikām pie jauna Peugeot 208. Konsultants skaidri izstāstīja noteikumus par maksas ceļiem un pārvietošanās iespējas pāri robežām. Mazliet pabrīnījās, ka atteicāmies no GPS ierīces kā maksas pakalpojuma. Mēs savukārt bijām izbrīnīti, ka mūsdienās vēl šādu pakalpojumu tirgo, jo tagad tik daudz un dažādu navigatoru ir mobilajās ierīcēs. Ja nu vienīgi neiebraucam kādā riktīgā nostūrī, kur nav interneta pārklājuma (tā negadījās ne uz brīdi).

Ceļš uz dienvidiem sākās šķērsojot Težu upi pa Eiropas garāko tiltu (garums vairāk nekā 12 km) nosaukto portugāļu jūrasbraucēja Vasko da Gama vārdā. Kāds fascinējošs plašums! Vēlāk, braucot pa galvenajiem ceļiem A2 un A22, mūs sagaidīja kameras, kas uzskaitīja ceļa nodokli (taxas te 0.60, te 0.80, te 1.20 centi). Par to, ka centi pamazām ripo no virtuālā vēlāk no reāla maciņa, mūs brīdināja pīkstiena signāls automašīnā. Bet mēs bijām pārāk bezrūpīgā noskaņojumā, lai par to sāktu uztraukties.

Ainavu no plašiem laukiem ar augstsprieguma stabiem, kur ligzdojas simtiem stārķu ģimeņu (tik stārķu vienkopus nekad iepriekš nebiju redzējusi), nomainīja kalnaine ar sarkanīgās augsnes atsegumiem. Zaļoksne gāja mazumā (skatam pazuda brokuļu kalniem līdzīgie meži), kas liecināja, ka vairāk un vairāk tuvojamies dienvidiem. Ceļi Portugālē tiešām labi. Pat vismazākie, visšaurākie starp pauguriem izlocītie, uz augšu un uz leju vedošie.

Pēc ieteikuma piestājām Vila Nova de Milfontes (daļa no dabas parka Parque Natural do Sudoeste Alentejano e Costa Vicentina) – ļoti krāšņā pieokeāna ciematiņā, kur bijām iecerējuši nobaudīt vietējās jūras veltes, bet nelāgā kārtā trāpījām siestas laikā, kad visi tur esošie restorāniņi ir ciet līdz septiņiem vakarā. Vietēji cītīgi skaidrā portugāļu valodā, no kuras nesaprotam ne nieka, paskaidroja, ka piekāpiet nedaudz vēlāk un viss būs. Cits gados vecāks vīrs atkal māja un sūtīja mūs uz “praia”, “praia” (vēlāk Google Translate iztulkojām - “pludmale”), sak, nav ko te dienas vidū pierīties, jāiet peldēties.

Nu neko darīt, devāmies uz kartē iezīmēto tuvāko pludmali, kur mūs sagaidīja fantastisks saules pieliets debeszils okeāna līcis, bet krastā mākslinieciska Estátua Arcanjo - metāla erceņģelis, kurš pakāpies uz akmens krāvuma tur virs galvas paceltu zemeslodi. Vareni, ar drošības sajūtu, ka tevi un tavas zemes krastus kāds spēks, kurš spēcīgāks par milzīgo okeānu, sargā. Te, nokāpjot pa koka trepēm lejā, pirmo reizi iebridu okeāna. Ūdens gan bija gana dzestrs salīdzinājumā ar gaisa temperatūru, kas jau tiecās + 30C virzienā. Ar labpatiku atgriezāmies Peugeot, kur kondicionieris pāris minūtēs atkal normalizēja iekšējo salona temperatūru un bija patīkami vēsi.

Uz vakarpusi ieradāmies dienvidu Carvoeiro apgabalā, kur bija nobukoti studijas tipa apartamenti ļoti jaukā viesnīcā Pestana Palm Gardens (visiem iesaku, tur pabūt) - kaut arī palikām tur tikai divas naktis, bet tā noteikti bija paradīze zemes virsū. Kluss viesnīcas komplekss ar zilbanbalti krāsotām mājiņām, ziedu vītnēm, mazu iekšējo baseinu, R Eiropas tūristiem (kas nav mazsvarīgi rimtuma nodrošināšanai), ļoti atsaucīgu, laipnu, tekošā angļu valodā runājošu personālu. Apartamenti dzīvokļa tipa ar lielu istabu, kuras vienā daļā izvietota plata gulta, otrā – dīvāns, atpūtas stūrītis, virtuve ar visu nepieciešamo gatavošanai, āra terase ar galdiņu un sauļošanās krēsliem. Viss ziedošu krūmu un skuju koku ieskauts. Pati viesnīca gandrīz pašā stāvā klinšu krasta malā ar skatu uz okeānu (pa gana garām un stāvām kāpnēm varēja nokāpt turpat pie okeāna).

Paradīzes sajūtu papildināja nejaušs notikums, atklājums turpat okeāna krasta ciematiņā. Kad karstā un spožā saules bumba gandrīz jau bija iekritusi okeāna ūdeņos, devāmies izlūkpastaigā pa rajonu, kas sastāvēja galvenokārt no daudz dažādiem viesnīcu kompleksiem. Pie sevis priecājāmies, ka mūsējais vizuāli bija visskaistākais. Tad pēc Google Places atsauksmēm uzgājām augsti novērtētu restorānu Martins Kulinarium. Pirmais iespaids – ak, vai, durvis it kā vaļā, tikai maza gaismiņa iekšienē un neviena nav. Nodomājām, būsim par vēlu atvilkušies, tajā dienā nekādi nevarējām trāpīt – te siesta, te atkal visi jau guļ.

Te no iekšienes burtiski izsprāgst (uzreiz var sajust cilvēkus, kuri nāk ar spēcīgu pozitīvu enerģiju, telpu it kā piepilda viņa radītās gaismas viļņi) omulīgs paliela auguma vīrietis baltā šefpavāra ietērpā. Viņš angliski ar mazu akcentu sasveicinās, nosauc savu vārdu, paspiež sirsnīgi roku un apjautājās, vai esam plānojuši ieturēt vakariņas? Skaidra lieta, tikai jums te neviena apmeklētāja šovakar nav (sākam bažīties, jo šādās situācijās, vismaz pieredze Latvijā, ka neviens tevis dēļ plīti nedarbinās, virtuve slēgta un punkts, labākajā gadījumā kādu dzērienu dabūsi). Nav problēmu, smaidīgais vīrs atbild, kur vēlaties apsēsties – iekšpusē vai uz terases? Gribam baudīt dienvidu gaisu, nobalsojam par ārieni, kaut arī ar saules rietu jau gaiss kļūst dzestrs un jaku nav līdzi.

Vieta pārvēršas kā pēc burvja mājiena. Iedegas gaisma, uz galda tiek novietotas sveces, sāk skanēt liega mūzika un viss sākas ar mūsu atkal piesardzīgo jautājumu pēc karafītes ar baltvīnu un kādām uzkodām – ierastās olīves, maize u.tml. Vizuāli novērtējis ēdāju vēderu kapacitāti, šefpavārs vārdā Martins (pēc izcelsmes no Vācijas) piedāvā sekojošu variantu – man te no rīta vietējā zivju tirgū sapirkta dažādu zivtiņu izlase, vai mēs piekristu, ja viņš uzburtu ēdienu no šīm zivīm un jūras veltēm, un lai mēs neuztraucoties būs jāmaksā tikai kā par parastu pamatēdienu, pārējo viņš uzsauks? Nu ja ļauties, tad ļauties pilnībā, lai iet!

Sarunājoties (izrādās sieva/vīrs ir ļoti interesants un pievilcīgs cilvēks, ja izslēdz telefonu un aprunājas pēc nu jau sešpadsmit kopdzīves gadiem) un baudot vīnu laiks iet nemanot. Uzkodas ir notiesātas, patīkams reibums un siltā dienvidu nakts ieskauj plecus. Pie galda ik pa brīdim pienāk pats Martins un, iespējams, viņa sieva - vāciete, lai pārliecinātos, vai viss labi un atvainotos, ka pagatavošana prasa laiku. Mums laiks šoreiz nav vērtē, esam gatavi te sēdēt līdz saule apmet loku zemeslodei (un ne otrādi, jo cilvēks un tā ego ir pasaules centrs). Nu ko, laiks otrai karafītei – sarkanajam vīnam un dziļākai sarunai.

Sākam plānot un iztēlojamies, cik kolosāla būs arī rītdiena šajā paradīzes nostūrī, kur visa papilnam (svaigs gaiss, ziedi, sulas pielijuši apelsīni un citi augļi, svaigas jūras veltes) un atkārt tikai dzīvespriecīgi, skaisti un laipni cilvēki. Kad otra karafīte jau gandrīz galā, pa durvīm ar platu smaidu līdz ausīm un (nepārspīlēju) šķīvi-paplāti nesot iziet Martins. Uh, nospriežam, tik sātnas uzkodas bija liekas. Lepnums staro no Martina sejas, kad ar neviltotu prieku apbrīnojam pagatavoto ēdienu. Viņš stāsta zivju veidus, kas mums maz ko izsaka, bet ēdiena smarža patīkami kairina nāsis. Te pēkšņi Martins satrūkstas, aizmirsuši vēl divus zivju gabaliņus, apmetas uz papēža un ir prom, lai atgrieztos ar vēl diviem prasmīgi pagatavotiem jūras kustoņiem.

Baudām ēdienu un priecājamies par dzīvi. Pasūtām nu jau sārto/rozā vīnu. Neba dienvidos kāds ūdeni pie maltītes dzers. Uzsākam arī garāku sarunu ar Martinu, kurš pārcēlies no Vācijas, lai šajā paradīzes nostūrī atvērtu savu restorānu, pats iepirktu vietējos produktus, aicinātu uz gatavošanas meistarklasēm un radītu virtuvē pats. Viņš pazīstot ceļotājus no vairākām valstīm, arī uzņēmēju Ievu Plaudi-Roehlingeri no Latvijas. Nu bija laiks selfijam trijatā un atļaujas dabūšanai, ka par viņu un šo jauko tikšanos varam uzrakstīt savā blogā (apmainījāmies ar web adresēm).

Garais ceļš uz dienvidiem un fantastiskais vakars bija gandrīz noslēdzies un mēs prātojām, kā bez Taxify (Bolt) vai Uber nokļūst atpakaļ viesnīcā, un vai neesam pārvērtējuši savu kapacitāti. Palūdzām rēķinu, bet blakus tam uz galda atceļoja divas elegantas glāzītes saldā portvīna kā šefpavāra kompliments. Skaists un garšīgs punkts uz i. Ceļš kājām vairs nelikās tik garš un no rīta bijām diezgan agri augšā, lai dotos jaunos piedzīvojumos, šoreiz pa okeānu, bet tas jau cits stāsts.