Vakariņas tumsā restorānā Olīve Rīgā

Restorānā Olīve ieradāmies mazliet pēc 20:00. Ārā jau valdīja pamatīga krēsla, un ziema negrasījās atkāpties par labu pavasarim. Mūs sagaidīja, palūdza pilnībā izslēgt mobilos telefonus un noņemt pulksteņus, ja tādi ir, lai tumsā nekas neizgaismotos vai neradītu gaismu.

Tad apstājāmies starp diviem bieziem aizkariem, kur Ērikam lūdza uzlikt man rokas uz pleciem, bet man vienu roku uz Ingara - vakara vadītāja pleca, un tad mēs tā "vagoniņā" pilnīgā tumsā devāmies telpā iekšā. Pilnīgi neko neredzēja un sākumā īsti omulīgi nebija, jo Ingars soļoja diezgan lieliem drošiem soļiem uz priekšu, bet es centos tipināt, lai kaut kam neuzgrūstos virsū, kā arī uztraucos, lai nepazaudēju plecu, pie kura pieturēties un kurš bija vienīgais orientieris.

Tā mēs gājām, gājām.  Kaut arī bija aizdomas, ka riņķojam pa vienu un to pašu ne pārāk lielu telpu, tomēr īsais laika sprīdis neierastā tumsā bija gana pietiekams pārbaudījums ikdienā redzīgam cilvēkam. Pēc balsīm varēja nojaust, ka telpā jau bija kādi trīs galdiņi ar vakariņotājiem - divi krievvalodīgie pāri un viens latviešu.

Mūs apsēdināja pie apaļa galdiņa, kas pēc  taustes bija gana paliels (īstenībā gan nebija), un pirmajā brīdī nevarēja saprast, vai vēl kāds sēž pretim vai nē. Ingars palīdzēja noorientēties uz galda, - pie labās rokas sataustām nazīti un tam pretī ūdens glāze, pa kreisi dakšiņa.

Kādu laiku tā sēdējām tumsā, apradām ar situāciju un sākām minēt - kādā krāsā ir galdauts, cik cilvēku ir telpā, kā izvietoti galdiņi u.tml. Ik pa laikam telpā tika ievesti vēl citi vakariņu viesi. Telpā sāka valdīt zināma čala, jo viens ar otru dalījās iespaidos, nu, jau kādi padsmit cilvēki. Fonā skanēja mūzikas ieraksts.

Vakariņas sākās visiem vienlaicīgi. Vakara viesmīlis, kurš vienīgais šajā telpā visu un visus redzēja un viņa pārvietošanos varēja pamanīt pēc mazas zilganas gaismiņas, iepazīstināja ar vakariņu tumsā konceptu.

Izrādās, šāds formāts radies 1999.gadā Šveicē, kur neredzīgs pavārs atvēra restorānu, kurā arī apkalpoja neredzīgi viesmīļi. Visiem restorāna apmeklētājiem tika aizsietas acis. Vakariņas tumsā notiek vairākās pasaules valstīs, tā nav novitāte. Tas ir gan lielisks piedzīvojums, gan iespēja uz pāris stundām pabūt to cilvēku lomā, kuriem ikdienā nav acu gaismas.

Restorāns Olīve sadarbojas ar Strazdumuižas neredzīgo bērnu internātskolu. Pēc vakariņām varēja atstāt ziedojumu šai skolai mūzikas instrumentu iegādei, jo, kā pastāstīja Ingars,  viņi dažreiz nāk un muzicē restorāna viesiem.

Tā, vakariņas varēja sākties. Ēdienkartē bija divi ēdieni - pamatēdiens un saldais. Pasniedza secīgi. Tumsā vajadzēja daudz maz pieklājīgā veidā tikt ar abiem galā. Vakariņu viesmīlis uzreiz mierināja, ka neviens te netiek filmēts vai fotografēts . Paļaujoties uz ožu un garšu bija arī jācenšas noteikt, ko mēs īsti ēdam.

Pirmo ēdienu identificējam gana labi - varēja atpazīt vistas gaļu un lēcas, taču neuzminējām piedevās rīsus, bieti un burkānus. Likās, ka ir kālis vai bumbieris. Daži no viesiem minēja liellopa gaļu, taču tā nebija. Saldajā atkal ļoti pazīstama garša - kaut kāds pīrāgs ar svaigu zemenīti. Izrādījās pazīstamā siera kūka, bet bez vizuālā apliecinājuma neatausa atmiņā. (Vēlāk šos ēdienus varēja apskatīt pie gaismas.)

Ēšana bija mazliet dīvaina, bet aizraujoša. Ēdiens labu laiku tika dancināts pa šķīvi ar naža un dakšiņas palīdzību un uz labu laimi dabūts kāds mazāks vai atkal paprāvāks kumoss mutē iekšā. "Cīņu biedri" pie blakus galdiņiem paskaļi apspriedās. Viens asprātis bārstīja jokus par vardi, kas tikko aizlaidusies no viņa šķīvja.

Vakariņu noslēgumā tika iedegtas svecītes, lai acs pakāpeniski sāk pierast pie gaismas. Telpā momentāli iestājās gandrīz klusums, it kā sešpadsmit vakariņotāji pēkšņi būtu sakautrējušies un ar izbrīnu viens otru paslepus aplūkoja. Samērā nelielā telpā bija izvietoti septiņi galdiņi. Vairums kavējās doties prom, kaut arī neko vairs nepasūtīja. Mēģināja apjaust sevi telpā. Sajūtas - kā atmošanās no nomoda sapņa.

Mazliet vēlāk, braucot uz mājām, analizējām savas izjūtas. Savādi tas, ka prāts atgādināja sen zināmo atziņu, ja viena maņa iztrūkst, tad citām to būtu jākompensē. Taču piedzīvojām dažas ilūzijas - priekšmeti un cilvēki tumsā likās daudz tālāk un daudz lielāki nekā patiesībā bija (arī ēdiena porcija likās milzīga), savukārt ēdienu nevarēja izbaudīt tik lielā mērā kā gribētos, jo pietrūka vizuālā aspekta. Secinājums par pēdējo - cilvēks ēd arī ar acīm.

No savas puses noteikti iesaku kādreiz izbaudīt šīs sajūtas, lai kaut vai saprastu, ka apkārtējās pasaules uztvere nav tik viennozīmīga. Līdz ko kaut kas mazliet pamainās mūsu maņās, uzreiz pamainās viss. Ierastais kļūst daudz svešāks, un nākas to izzināt no jauna. Paldies, Ingaram un restorānam Olīve par šādu interesantu pieredzi!