Ievērtējam jaunu vietu Rīgā - La Folie Chef's Kitchen

La Folie Chef's Kitchen atrodas Hospitāļu ielas pašā sākumā. Veiksmīgi atraduši praktiski vienīgo brīvo vietu šaurās vienvirziena ieliņas malā, kur novietot auto, devāmies jaunpamanītajā vietā iekšā. Uz puspagrabstāva ieejas durvīm cerīgais uzraksts liecināja, ka varam te uzkavēties kaut vai līdz 23:00.

Vieta bija gandrīz tukša - īpašnieks pie portatīvā datora sēdēja pie bāra letes, pajauns apkalpotājs un pie viena no galdiņiem četras krievu valodā paskaļi runājošas sievietes labākos gados. Bordo krāsas galdauti, glīti salocītas salvetes, glāžu un galda piederumu komplekti. Telpas nesen remontētas, svaigas, kaut arī ne par ko francisku neliecinošas.

No paskaļās klātesošo sarunas, kurā iesaistījās vietas īpašnieks, neviļus noskaidrojām, ka viņš atvēris nesen šo vietu un strādā kopā ar sievu. Tātad ģimenes bizness. Pagaidām reklamēšanās, kas nu izmēģināta, nekādus īsti rezultātus nav devusi. Viņš cenšoties pieturēties pie principa, ka izmanto vietējos produktus un mēģina iepirkt vietējos dzērienus.

Par pēdējo Ēriks varēja pārliecināties pilnībā, izbaudot iepriekš pat tik dūšīgam alus dzērējam neprovētus alus, kā Saldus puķu alus un Raiskumietis - pudelēs (4 EUR/gab.) Vēl piedāvājumā bija Krāslavas un Bursh, kā arī lejamais Cēsu. Tātad alus karte - OK (nu, izņemot pēdējo komerciālo).

Apkalpotājs bija ģērbies gaužām dīvaini - džinsa bikses un rokās melni nepieguļoši cimdi. Vēlākā komunikācija un apkalpošanas stils bija reti bēdīgs (silts ieteikums īpašniekam padomāt par džeka apmācīšanu pirms laiž pie klientiem vai pat drastiskāk par aizvietošanu ar citu jaunu censoni). Neskatoties uz to, ka bijām palikuši vienīgie apmeklētāji, uzmanība tukšajiem vai liekajiem traukiem uz galda netika pievērsta. Iztukšotās dzērienu glāzes tā arī krājās turpat uz galdiņa līdz maltītes beigām.  

Nevienas frāzes no minētajām - kā garšoja? vai drīkst paņemt? vai vēlaties vēl kaut ko pasūtīt? - tā arī nesagaidījām. Iespējams, apkalpotājam vispār bija problēmas ar komunikāciju latviski, jo nemācēja pajautāt kāda veida steiku gribam - stipri apceptu vai vidēji. Mēģinājām uzminēt, ko viņš īsti murmina zem deguma, vēlāk atpazinām dažus vārdus angliski. Turklāt, jautājums tika uzdots Ērikam, kurš īstenībā bija pasūtījis Pīles krūtiņu ar biešu musu un sīpolu ievārījumu (10,50 EUR), es savukārt to nelaimīgo Liellopa antrekotu ar sēņu kārtojumu un timiāna mērci (15,40 EUR).

Pirms pamatēdiena tika atnestas interesantas apaļas četru krāsu siltas maizītes, kas izskatījās ļoti daudzsološi. Garšoja arī lieliski. Tas, ka ēdienu gatavoja pēc pasūtīšanas (pēc skaņām virtuvē spriežot), nevis uzsildīja, liecina dotajai vietai par labu. Ēdiena noformējums, izkārtojums uz šķīvja nebija acīm baudāms, nu, vismaz mana pasūtītā ēdiena gadījumā. Pīles krūtiņa daudz maz bija OK.

Garša, protams, subjektīvs rādītājs, taču man, teikšu atklāti, pietrūka nianšu, garšvielu kā tādu un traucēja vizuālā nebaudāmība. Ērikam viss atkal likās par saldu. Kanniņā pasniegtā tēja nebija beramā, bet Greenfield tējas maisiņš. Skopa bezalkoholisko dzērienu izvēle - tēja, balta, melna kafija un tetrapaku sulas.

Vārdu sakot, radītais virtuālais tēls ievērojami atšķiras no realitātes klātienē. Vieta nepiedāvā nekādu jaunu konceptu, ne arī šiem platuma grādiem neraksturīgus ēdienus vai dzērienus. Grūti uzmināma mērķauditorija. Novēlam atrast savu klientu un noturēties ēdināšanas biznesā!