Idejas laiskai atpūtai Viļņā

Vispirms, ko es saprotu ar laisku atpūtu? Pirmkārt, braukt kaut kur uz savu roku un galvu, iepriekš plānojot minimāli. Visgrūtākais laikam bija tieši trīs pilnīgi brīvu dienu izbrīvēšana. Otrkārt, būt prom no ierastās vides, datora un atbildēšanas uz e-pastiem. Treškārt, iet, kur acis rāda un baudīt jauši vai nejauši uzietus objektus, kas Viļņas gadījumā bija daudz un dažādas arhitektūras un konfesiju baznīcas.

Kur palikt Viļņā

Uz pāris naktīm apstājāmies UrbiHop Hotel (Ąžuolyno g. 7, Vilnius). Šo viesnīcu kādas divas nedēļas iepriekš izvēlējos Booking.com neierastā interjera dēļ. Absolūts minimālisms – pelēcīgas betona sienas ar it kā paviršu līdz pusei krāsojumu, katrā stāvā citas krāsas mīkstais klājums, lampas bez abažūriem, istabā divi sēžammaisi, gulta bez pārklāja, pakaramie, ķeblītis somai, sienas televizors. Nav nekā lieka, tīras formas, ekonomiski materiāli, bet reizē vienots ieturēts stils.Visa nedaudz un visa pietiek, nekā netrūkst.

Pie viesnīcas ļoti plaša bezmaksas stāvvieta. Skats pa logu nu tāds – liktenīgs. Apkārt atrodas paliels kapu masīvs. Toties pa naktīm, patīkams miers un klusums. Numuriņā un restorānā interneta vides atkarīgajiem bezmaksas WiFi.

Blakus milzīga SEB Arena sporta halle. Pirmajā stāvā izvietojies bārs un restorāns, kur piedomāts pie veselīgas ēdienkartes – nekādu mērču, kečupu vai majonēžu, nekādu kūku vai treknu cūkas ribiņu. Brokastis vienkāršas, bet pietiekamas, labas. Divvietīga numuriņa cena divām naktīm 96 EUR.

Kā pārvietoties

Neskatoties uz to, ka bijām atbraukuši ar savu mašīnu, īpaši iespringt, meklējot brīvas stāvvietas pilsētas centrā, negribējās. Tāpēc lejuplādējām Taxify aplikāciju un bijām patīkami pārsteigti par ērtumu, izvēloties mašīnu, sekojot kā tā piebrauc, braukšanas tarifiem, kā arī samērīgajām, patīkamajām cenām par braucienu. Pārvietojāmies trīs dienu laikā vairākas reizes no viesnīcas līdz centrālajam katedrāles laukumam vai kādam noteiktam rajonam, cenu amplitūda 2,5 - 4,5 EUR par braucienu, neatkarīgi no diennakts laika.

Kur paēst Viļņā

Pirmajā dienā apzināti izvēlējāmies vakariņot ārpus vecās pilsētas sakāpināto cenu dēļ. Taču te, savukārt, radās problēma – pārējā pilsētas daļā galvenokārt bija tikai fast food ēstuves (burgernīcas un kebabnīcas), picērijas, austrumu suši bāri un kafejnīcas ar saldumiem. Grūti bija atrast “normālu” ēdienu baudīšanas vietu, jo galīgi neesam iepriekšminēto iestādījumu fani.

Vēl viens izaicinājums pārim, kurā viens dzer tikai craft beer un otrs nedzer alu nemaz, un kurā vienam kafija ir tikai dzēriens ar cukuru, taču otram laba balta kafija bez saldinātājiem ir viena no dzīves baudām, atrast vietu, kur abi šie dzērieni pārstāvēti vienlīdz labā kvalitātē. Bet, nu, dažas tādas vietas ārpus vecpilsētas atradām.

Restorāns ESSE (Gedimino pr. 50/2), kur nobaudījām Siltos juru gerybiu salotos (tulk. Siltie jūras “mošķu” salāti 8 EUR), Kremine misko grybu sriub (tulk. Meža sēņu krēmzupa 6 EUR), vietējās brūvētavas alus Raudonas plytu pilstomas (4 EUR gabalā 400ml), Gira (kvass 1,50 EUR). Pēc iečekošanās Swarm spriežot, tur iemaldījāmies vēlā pēcpusdienā – ap 22:00.

Otrā dienā tomēr uzgājām labu vietu pusdienām arī vecpilsētā - restorāns Trinity (Vilniaus g. 30, Vilnius), iekārtots 17.gs. klostera ēkā. Neskatoties uz lietaino, bet gana silto laiku, baudījām ēdienu un dzērienu terasē Šv. Kotrynos bažnyčia pavēnī. Nezinu neko par alu, bet kafija lieliska un fantastisks, neparast deserts – gan noformējuma, gan daudzo garšu ziņā (ne trekns, ne salkans, tieši tāds, kā īstam kulinārijas mākslas darbam jābūt, turklāt sastāvdaļas grūti uzmināmas, šķiet, biešu sulas tūtā iepildīts svaigais siers, meža ogu sorberts, griljāža).

Pabijām arī savdabīgā krogā Užupis republikā (rajons pilsētas viducī, nosacīti atdalīts ar upīti no pārējās pilsētas, un tiek uzskatīts par mākslinieku un brīvdomātāju tikšanās vietu, īstenībā, "biezo" rajons) – Šnekutis (Polocko g. 7A, Vilnius). Tur protams neiztika bez tradicionālās cepelīnu porcijas, kas bija tik liela un sātīga, ka pietika vienas uz diviem. Vietiņa īpatnēja un no ārienes necila, ja nebūtu satikuši ārkārtīgi runātīgu un mazliet iereibušu jaunieti, kurš noteikti gribēja aprunāties ar brāļiem latviešiem, visticamāk būtu pagājuši garām. Nu, esam pateicīgi, ka tikām ievilināti. Dažbrīd iekšā rāvēji un ārā grūdēji ir veiksmīga biznesa pamats :)

Pēdējā dienā atkal patīkami pārsteidza IKEA ēdnīca (Vikingų g. 1, Vilnius) ēkas 2.stāvā. Tur beidzot bija iespēja pamieloties ar slavenajām zviedru gaļas bumbiņām un visu pārējo, kam neatņemama sastāvdaļa bija brūklenes (pat maize ar brūklenēm). Divatā, īpaši neskopojoties ar ēdienu izvēli, var paēst par 10-11 EUR. Turklāt kafiju un tēju te var dzert, cik uziet, ar iepriekš paņemto un apmaksāto krūzīti.

Īpatnības, ar kurām jārēķinās

Starp citu – cepelīns ir slāvu tūristu ievazāts apzīmējums. Ja paiesiet nostāk no centra, noteikti ēdienkartē cepelinas vietā redzēsiet uzrakstu didžkukulis su mesa.

Jau sākotnēji pierodiet pie tā, ka Viļņā visi uzraksti būs tikai un vienīgi lietuviešu valodā – plāksnītes pie objektiem, īpaši ēdienkartes, preču nosaukumi (negaidiet, ka te būs kas angliski, kur nu vēl krieviski). Lūk, to es saprotu, paaugstināta nacionālā pašapziņa. Paldies Dievam, studiju laikos mazliet esmu mācījusies arī leišu mēli, kaut ko jau saprast varēja.

Alus veikalos pudelēs ir pieejams līdz 1l tilpumā, ne vairāk. Turklāt benzīntankos alkohols vispār netiek tirgots. Toties auto gāzes (dujos) uzpildes staciju diezgan daudz.

Vēl autovadītājiem zināšanai, ja krustojumā luksoforā deg sarkanā gaisma, bet pie staba ir zaļa bultiņa pa labi, tad griezties var arī pie sarkanā, ja esi labajā malējā joslā.

Ja kafejnīcai ir āra terase, tad visdrīzāk smēķētāju zona nebūs nodalīta. Lietuvieši terasi kā tādu uzskata par smēķētāju zonu.

Sabiedriskajā transportā viena biļete parastajam mirstīgajam ir tikai 1 EUR (Rīgā 2 EUR). Vairākās pieturās pamanījām reālā laika informatīvos tabloīdus, kas rāda tuvākos autobusa vai trolejbusa pienākšanas laikus. Trolejbusi gan izskatās gana paveci, kopš pagājušā gadsimta nav “apdeitoti”.

Kur iepirkties Viļņā

Paciemojāmies četros Viļņas lielākajos iepirkuma centros – Akropolis (visu to pašu zīmolu veikali, kas Latvijā – liels un neinteresants), VCUP (vismazākais no t/c, toties tur atrodami ir lokālie veikaliņi), Nordika (ar Rimi iekšienē, kas Lietuvā ir retums, jo dominē Maximas, un lielu mēbeļu un saimniecības preču veikalu Senukai), kā arī IKEA – pagaidām vienīgo Baltijas valstīs.

Pēdējo tiešām vērts apmeklēt, kaut vai 2.stāva ekspozīcijas dēļ, kur iekārtotas mini istabiņas – viss ar IKEA precēm, sākot no mēbelēm līdz bilžu rāmītim vai krūzītei. Skaisti! Tā pastaigājoties, var paņemt IKEA zīmulīšus un īpaši sagatavotu pierakstu lapiņu (lietuviešu valodā), kā arī vienreizēju mērlenti, lai piefiksētu idejas pirkumiem. Nokāpjot stāvu zemāk, lielā iepirkšanās sākas.

Kas tik te nav – viss, šķiet, tik skandināviski dizainēts, smalks un ieturēts, arī cenas "nekož" – svečturi, trauki, salvetes, spilveni, pārsegi, segas, lampas, mēbeles un vēl simtiem daudzu citu sīku un lielu lietu. Informācijas centrā var noformēt bez maksas IKEA Family klienta karti, kas nākamajā iepirkšanās tūrē ļaus medīt lietas ar atlaidēm. Un, protams, e-pastā regulāri saņemt jaunāko informāciju – lietuviski.

Ko der redzēt un izbaudīt Viļņā

Tradicionāli noteikti jāsāk ar centrālo katedrāles laukumu un pašas katedrāles apskati. Iesaku uzkāpt Gediminas kalnā, kurā slienas tornis ar Lietuvas karogu. Vienīgais dāmām noteikti jārēķinās, ka ceļš ir negluds, akmeņains, ja augšup ar "platformenēm" vai "špickām" vēl var rūdīta sieviete uzkāpt, tad lejup tas nu jau ir pat dzīvībai bīstami. Nācās lejā no kalna pa akmeņiem iet basām kājām.

Pastāv arī slinkais variants – braukt augšā un lejā ar funikulieri (2 EUR turp un atpakaļ). Taču, ticiet man, gandarījums par redzēto mazināsies vismaz uz pusi. No kalna paveras lielisks skats uz visu pilsētu - vecajiem un jaunajiem rajoniem. Selfija vērts. Ja kāds grib vēl augstāk, tad, samaksājot 4 EUR, var uzkāp arī tornī.

Paciemoties Užupis republikā, kaut vai lai iepazītos ar tās konstitūciju, kas publicēta vairākās valodās (arī latviešu). Lūk, daži punkti no tās (kopā 41.likums):

• Cilvēkam ir tiesības mirt, bet tas nav viņa pienākums.
• Cilvēkam ir tiesības būt nemīlētam, bet tas nav obligāti.
• Sunim ir tiesības būt sunim.
• Cilvēkam ir tiesības ticēt.
• Cilvēkam ir pienākums neaizmirst savu vārdu.
• Par savu brīvību cilvēks ir atbildīgs pats.
• Cilvēkam ir tiesības neizmantot savas tiesības.
• Cilvēkam ir tiesības dzīvot bez bailēm.
• Neuzvari.
• Neaizstāvies.
• Nepadodies.

Papētīt sienas Literātu ielā (Literatų g.), kur attēlotas 224, ja var tā teikt, dzejnieku un rakstnieku dabas. Starp tām, izrādās, ir arī latviešu dzejnieka Knuta Skujenieka (210.) Interesants projekts vienā klusā vecpilsētas ieliņā.

Nezinu, ieteikt vai nē, bet, ja nav žēl 3 EUR no deguna, var iegriezties COSMOS Paukščių takas, bet esmu brīdinājusi, ka šīs summas vērta šī atrakcija nav. Tātad VCUP tirdzniecības centra augšējā stāvā ir spoguļu istabiņa (2x2m), kurā tevi ieved uz 4 minūtēm, kuru laikā tiek ieslēgtas dažādu krāsu lampiņas, bet tev liekas, ka esi kosmosā jeb reklāmā pieteiktajā Piena ceļā. Respektīvi redzi savus n-tos atspulgus nebeidzamajā Visumā (ja tai lietai pieiet filozofiski).

Viena no atziņām - apciemot tuvās un tālās pilsētas un valstis ir vērts, kaut vai apkārtējās vides maiņas dēļ. Vienmēr visos ceļojumos esam meklējuši atšķirīgo un priecājušies par to. Nav jāmeklē vienādais vai līdzīgais. Skaistums ir dažādībā.