Horvātija-2

Ceļojumu dienasgrāmata, 2.diena

Otru dienu pavadījām paradīzes nostūrī zemes virsū jeb nacionālajā parkā PLITVIČKA JEZERA. Tas ir savstarpēji savienotu ezeru tīkls gandrīz pirmatnēja meža ielokā. Uz ieejas kartēm dižojas lācis – parka simbols, UNESKO zīme – apliecinājums, ka parks iekļauts pasaules aizsargājamā dabas fondā, kā arī sveiciens katram apmeklētājam Dobrodošli.

Skats nav vārdos aprakstāms – neskaitāmi lieli un mazi ūdenskritumi, tirkizzila ūdens nokrāsa, zivju un pīļu pulki, kas drūzmējas ap pastaigas takām …

Neviļus rodas vēlēšanās kā di Kaprio varonim filmā „ Pludmale” ienirt šajā kristāldzidrajā ūdenī, kas drīzāk atgādina baseinu, nevis dabiski veidotu ūdens krātuvi.

Un noteikti tas nav akvārijs, kur rokas stiepiena attālumā saules gaismā gozējas brandas zivteles.

Ejot pa parka apmeklētāju koka laipu, kas sniedzas gandrīz gar visiem ezeriem, skatiens nemitīgi slīd pa ūdens gludo virsmu, pa reizēm ielūkojoties dziļāk un atklājot neparasti brīnumainas, pirmatnīgas, neaizskartas pasaules.

Dabas pārsteidzošā skaistuma pārņemti par neizjūtam nepatiku pret lielajiem un trokšņainajiem tūristu bariem, kas nepārtraukti plūst kā straume, neļaujot ne uz mirki palikt divvientulībā ar dabu. Dzirdama horvātu, poļu, krievu, itāļu, arī latviešu valoda. Ko padarīsi – augusts – tūrisma sezona. Prātojam, kā šeit varētu izskatīties ziemā? Līdzpaņemtajā bukletā atrodama arī kāda fotogrāfija, kad viens no ūdens kritumiem sala sastindzināts un pārvērsts lāsteku ērkulī. Skaisti!

Kaut gan pēc pāris kājām noietiem kilometriem nogurumu nemaz nejūt, nolemjam izmēģināt arī citus pārvietošanās veidus – ar prāmīšiem vai vagoniņiem uz riteņiem, kas starp citu darbojas uz bio degvielas. Šeit tiešām padomāts, kā sargāt mežu un ezerus no piesārņojumiem.

Ūdens ezeros nemitīgi atjaunojas un cirkulē, it kā pārlītu no viena trauka otrā. Vēsumu un dzidrumu ezeri ņem no pazemes avotiem, bet straujo tecējumu no divām upēm kalnos ar zīmīgiem nosaukumiem Baltā un Melnā upe. Pilnīgi kā cilvēka dzīves ritējums, kas atkarīgs no labiem, patīkamiem, laimes brīžiem un no skumjām, sāpēm.

Jebkurā gadījumā šī ir vieta, kur atpūsties ar miesu un garu, uzņemot zemes, ūdens un gaismas spēku. Vieta, kur atgriezties (kaut domās).