Pols Jangs Ventspilī jeb nostaļģija pēc pagājušā

Kad nejauši uzdūros reklāmrakstam, biju patīkami pārsteigta, ka tāds pasaules mēroga dziedātājs uzstāsies tepat Latvijā un biļetes dabūnamas par nieka Ls3. Protams, tās tika nekavējoties iegādāts un, neskatoties uz apmākušos debess jumu un bažām par nevēlamo lietusgāzi (koncerts paredzēts zem klājām debesīm), sestdien vakarā devāmies uz Reņķa dārzu Ventspilī.

Pēc pusstundu ilgas mīņāšanās rindā pie vienas no ieejām, beidzot tikām iekšā, bet sēdvietas nepaguvām sameklēt, jo viss jau bija pilns vai „rezervēts” ar blakus noliktu somiņu. Neko darīt, sekojot stāvus palikušo klausītāju piemēram, arī mēs pievirzījāmies tuvāk skatuvei un gaidījām 80-gadu zvaigznes uznākšanu.

Vispirms vietas ieņēma Liepājas simfoniskais orķestris, kas koncertā sniedza patiesi veiksmīgu pavadījumu gan ļoti populārām Pola Janga dziesmām kā Wherever I Lay My Hat, Come Back & Stay, Every Time You Go Away, Sensa Una Donna, gan mazāk mūsu pusē dzirdētām. Tad nāca pats solists ar trim vokālistiem un pavadošiem mūziķiem.

Britu mūziķis, neskatoties uz gadiem (Paul Young dzimis 1956), tikpat harizmātisks un atbrīvots, kontaktējoties ar publiku, bet ... balss pamatīgi zaudējusi jaunības gadu skanīgumu. Vienīgi cepuri nost, ka dziedāja dzīvajā, neizmantojot fonogrammu (kā daži dara, uzskatot klausītājus par āžiem). Domājams, publika to patiešām novērtēja un aplausi skanēja, notika līdzlīgošanās mūzikas ritmā. Ovācijas galvenokārt par nostalģiskām atmiņām par samtaino balss toni no 70-to un 80-to gadu ierakstiem.

Rezultātā divējādas sajūtas. Nemaz nenožēloju, ka apmeklēju šo koncertu un varēju dzīvajā klausīties un vērot. Pūļa pacilātais fons aizgrāba un divas koncerta stundas paskrēja nemanot. Taču skanējums lika aizdomāties, cik nežēlīgi ir gadi ne tikai pret mūsu ārieni, bet arī pret balss saitēm. Varbūt tomēr lieliem māksliniekiem ir jābūt arī lielai atbildībai pret savu daiļradi un jāaiziet no skatuves tad, kad ir laiks?

Ieskats koncertā: